Gadījums, kad policists ASV nogalināja melnādaino Džordžu Floidu, raisījis plašus nemierus un diskusijas par rasismu visā pasaulē. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka rasisms īsti nav Latvijas problēma, diskusijas vismaz publiskajā telpā liecina, ka par to noteikti ir vismaz jārunā. Turklāt, Latvijas vēsturiskā pieredze liecina un arī virkne datu liecina par to, ka varam būt gana aizspriedumaini. Par to, vai un kā Latvijā iespējams rasisms, diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Didzis Bērziņš un Kaspars Zellis, kuri plaši pētījuši holokaustu un antisemītisma izpausmes.

Didzis Bērziņš sociālajos tīklos ziņojis, ka dzīvojam otrajā antisemītiskajā reģionā pasaulē. Pētnieks min, ka tas ir bijis nedaudz provokatīvs izteikums, taču ir aptauja, kurā pasaule sadalīta septiņos reģionos, kur esam iedalīti Austrumeiropā, un šis reģions aptaujā ir otrs antisemītiskākais reģions uzreiz aiz Tuvajiem Austrumiem.

"Skatoties pasaules griezumā, mums antisemītisma indeks šajā aptaujā ir nedaudz virs vidējā pasaulē, bet, ja noņemam nost Tuvos Austrumus, esam ar lielāku atrāvienu virs vidējā," skaidro Didzis Bērziņš.

Aptaujā ir 11 izteikumi, kurus tās veidotāji atzinuši par antisemītiskiem. Piemēram, ebrejiem ir pārāk liela ietekme uz pasaules ekonomiku; ebrejiem ir pārāk liela vara medijos. Ja cilvēks atbild uz sešiem apgalvojumiem apstiprinoši, viņu uzskata par antisemītisku uzskatu paudēju.

Citās aptaujās Latvijas sabiedrība izskatās labāk, bet tajās arī jautājumi ir citādi, piemēram, vai Latvijā pastāv anitsemītisms, vai esat sastapušies ar antisemītiskiem izteikumiem.

"Ja mums jautā, vai Latvijā pastāv anisemītisms, mēs sakām nē, tāpēc ka to neatpazīstam, nevis tas nepastāv. Savukārt, kad mums jautā jautājumus no sērijas, vai ebreji ir slikti, tad tā aina diemžēl ir nedaudz bēdīgāka," atzīst Didzis Bērziņš.

Kaspars Zellis atzīst, ka Latvijā antisemītisms pastāv gandrīz zemapziņas līmenī. Bieži paši neizprotam daudzus jautājumus un skatāmies uz problēmām caur antisemītisko prizmu paši varbūt pat neapzinoties, ka tas ir antisemītisks

"Bieži, kad runā par šo problēmu publiski, cilvēki to uztver ļoti personiski, ka tieši viņiem pārmet antisemītismu. Ja pārmetumi ir pilnībā nepamatoti, kāpēc nepieciešama tāda sakāpināta reakcija," vērtē Kaspars Zellis.

Pūļa uzvedības fenomens

Cīņa pret rasismu un iestāšanās par cilvēktiesībām daudzviet pasaulē šobrīd ieguvusi citu seju - ir vērojams vandalisms, grautiņi, pieminekļu demolēšana. No vienas puses, tas vairs neizskatās kā cīņa par tiesībām, bet, no otras puses, tas parāda iesīkstējušas problēmas sabiedrībā, kas izpaužas destruktīvā veidā. Tieši tas lielā mērā paskaidro pūļa uzvedības fenomenu, taču neapšaubāmi tas ir novērots jau krietni agrāk un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādos gadījumos šis fenomens veidojas un vai tas vienmēr ir destruktīvs, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, socioloģijas doktore Aija Zobena.

Sekošana pūlim, ar prātu nemaz racionāli neizsverot, ko un kāpēc daru, - šādi varētu raksturot tādu fenomenu kā pūļa uzvedība. Pašreizējos apstākļos, kad pasaulē pretrasisma protesti bieži pārauguši grautiņos, arī pūļa uzvedības pētnieki vairāk sākuši skaidrot, kāpēc cīņa par reālu problēmu pāraug nekontrolētā vandalismā.

Pūļa uzvedība nav jauna 21. gadsimta parādība, jo to jau 19. gadsimtā savā darbā skaidrojis franču zinātnieks Gustavs Lebons pēc paša piedzīvotā Parīzes komūnā franču-prūšu karā un lielajiem postījumiem pilīs, bibliotēkās un citviet.

No mūsdienu socioloģijas perspektīvas raugoties, pūļa uzvedība tiek interpretēta tajā brīdī, kad mūsu izturēšanos regulējošās normas vairs nedarbojas. Vai nu mēs no tām mākslīgi un labprātīgi esam atteikušies, piemēram, dodoties uz rokkoncertu vai sporta spēli, vai arī pūļa efekts veidojas stihiski. Vēl pūļa efekts tiek izmantots, gan uzkurinot sporta spēļu un koncertu skatītājus, gan tad, ja cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un sabiedrībā ir gadiem nerisinātas problēmas. Tas attiecināms uz protestiem ASV, kur rasu attiecības ir sens un sāpīgs jautājums. Uzplēšot strutojošu augoni, iespējams izsaukt tādus spēkus, kas nav kontrolējami un ir bez racionālas rīcības, piemēram, daudzviet notikusī pieminekļu demolēšana.

Protesti ASV nav jaunums, plaši nemieri notika savulaik arī pēc Martina Lutera Kinga slepkavības un citiem gadījumiem. Vēl var pieminēt citu ASV fenomenu – linča tiesa, kas paredz spriest tiesu tūlīt un tagad. Arī te ir nozīme pūļa efektam, jo, rīkojoties individuāli un izvērtējot rīcību racionāli, piekaušana vai nomētāšana ar akmeņiem nemaz nenotiktu. Sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību var atrisināt paaudžu, nevis vienas dienas laikā, un ir jābūt gribai. Bet kādas vēsmas pūļa uzvedības sakarā bijušas novērotas Latvijā?

1985. gada 6. jūlijs, pēc grupas „Pērkons” koncerta Ogres estrādē grupas fani izdemolēja vilciena vagonus, un grupas darbība uz laiku tika aizliegta. Vagonu demolēšana kā protests pret padomju iekārtu? Varbūt par skaļu teikts, bet visticamāk, ka mūzikai un pūlim nozīme bija gan. Bet viens no jaunāko laiku notikumiem neapšaubāmi ir 13. janvāra Vecrīgas nemieri 2009. gadā, saukti arī par Bruģa revolūciju, kas parādīja sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju Latvijā. Tomēr Aija Zobena norāda, ka kopumā latvieši ir grūti izprovocējami, un te zināmu lomu varētu spēlēt arī ziemeļnieciskā kultūra.