Gana bieži tieši militārā joma ir tas lauks, kur top inovācijas tehnoloģijās, medicīnā un citās zinātņu nozarēs, kuras pēc tam arī plaši izmanto arī civilajā dzīvē. Piemēram, alternatīvas antibiotikām Latvijā pēta, pirmām kārtām, militārajām vajadzībām, lai gan tā ir aktuāla problēma visai sabiedrībai. Kāpēc tas tā un kāds ir militārās jomas pienesums pētniecībai, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra vadītājs Ainārs Stepens, Rīgas Tehniskās universitātes Aizsardzības un militāro pētījumu centra vadītājs Juris Ķiploks un Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietniece nodrošinājuma jautājumos Nodrošinājuma un aizsardzības investīciju politikas departamenta direktore Kristīne Rudzīte-Stejskala.

Kristīne Rudzīte-Stejskala skaidro, ka Aizsardzības ministrijai ir sadarbība ar vairākām Latvijas augstskolām, piemēram, ar Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti ir sadarbība munīcijas stabilitātes pētījumos, ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti – sausās pārtikas devas iepakojuma noturības izstrādē.

“Rīgas Tehniskā universitāte līdz šim vairāk ir padomdevējs. (..) Mums ir ļoti daudz jautājumu no Aizsardzības ministrijas, kā lietas darīt labāk un uzlabot. Ilgu laiku uz mums skatījās kā uz tiem, kas lūdz naudu, bet neskatījās kā uz tiem, kas potenciāli dod lielu ieguldījumu. Tā ir ekonomiskā daļa,” skaidro Juris Ķiploks. "Mēs nepretendējam uz stratēģiju, mēs nepretendējam uz metodēm – taktiku.”

Rīgas Stradiņa universitāte pēdējos gados aktīvi iesaistījusies šajā jomā, lai attīstītu militāro zinātni primāri no medicīnas faktora, no cilvēku faktora.

“Mums nav liela valsts un liela armija, bet mēs spējam noteiktos segmentos dot būtisku un jēgpilnu pienesumu. Caur zinātnes prizmu mēs varam dod pienesumu, noteiktās jomās esam spēcīgi," uzskata Ainārs Stepens.

“Mums ir jauns produkts, kurš varbūt nav tieši militārā medicīnā, bet saistās ar virtuālās realitātes izmantošanu militārās medicīnas apmācībām, tas ir ieguvis lielu starptautisku skanējumu un vērtību,” atklāj Ainārs Stepens.

Ainārs Stepens arī vērtē, ka ēdējo gadu laikā jēgpilnā sadarbība ar Aizsardzības ministriju civilām augstskolām ir pienesums, ka kopējiem spēkiem varam nodrošināt mūsu vajadzības.

"Kvalitātes latiņu mēs mēģinām uzturēt caur starptautisko pētījumu prizmu, kas ir svarīgi," tā Ainārs Stepens.

Inovācija Neatkarības kara laikā - sanitārais vilciens

Jauna un efektīva metode Latvijas Neatkarības kara laikā bija sanitārais vilciens. Lai gan no šodienas skatu punkta tas nešķiet īpaši moderns ievedums, ņemot vērā toreizējos apstākļus, Pirmā pasaules kara sekas un trūkumu, šāds vilciens bija viens no nozīmīgākajiem faktoriem veiksmīgai ievainoto evakuācijai.

2. latviešu strēlnieku brigādes kara ārsts un sanitārās pārvaldes priekšnieks Latvijas armijā Pēteris Sniķers jau agrāk, dienot impēriskās Krievijas armijā, redzēja, kādi bija trūkumi ievainoto transportēšanā ar zirgu pajūgiem. Tāpēc viņš kopā ar domubiedriem Latvijas Neatkarības kara laikā ieviesa sanitāro vilcienu. Tas sastāvēja no vairākiem vagoniem, kurus sadalīja trijos ešelonos. Par šo jaunievedumu Latvijas armijā stāsta vēstures doktorante, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente un Liepājas muzeja vēsturniece Inna Gīle.

Sanitārais vilciens darbojās no 1919. gada augusta līdz 1920. gada nogalei un šajā laikā tajā tika pārvadāti vairāk neka 11 tūkstoši pacientu. Inna Gīle norāda, ka visu laiku runājam par politiskiem un militāriem jautājumiem, bet ir arī jāuzsver šis medicīniskais aspekts, jo slimības kara laikā nešķiro – tā skāra gan militāristus, gan civiliedzīvotājus. Tīfs, holera un dizentērija bija bieži pavadoņi kara apstākļos. Pēc kara, 20. -30. gadu Latvijā, tika likti pamati medicīnas laukā, lai uzlabotu šo slimību ārstēšanu.