Mutvārdu vēstures pētnieki Latvijā nākuši klajā ar grāmatu "Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva". Tā veltīta dzīvesstāstiem un atmiņu pārnesei, kas ir būtisks vēstures avots, vienlaikus saprotams un tuvs ikvienam no mums. Vai aizmirst dažkārt nav labāk, nekā atcerēties, un kāpēc aizliegtas atmiņas ir tās spilgtākās?

Kā atmiņas ceļo no paaudzes paaudzē, kā tās mainās, mainoties videi un kontekstam, kurā tās dzirdam, un ko ar šīm atmiņām iesākt mums, sabiedrībai, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi no grāmatas autoriem - antropoloģe, Bristoles universitātes emeritētā profesore un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kā arī Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis.

Rakstāmmašīnas - senas ierīces atmiņu piefiksēšanai

Par senāko rakstāmmašīnas priekšteci uzskata itāļu grāmatiespiedēja Frančesko Rampaceto 1575. gada izgudrojumu, kas bija neredzīgiem domāt ierīce, ar kuras palīdzību varēja iespiest burtus uz papīra. Par rakstāmmašīnu evolūciju, par šo mašīnu tastatūras slēpto jēgu un rakstāmmašīnu renesansi šodien stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore Katrīna Kūkoja.

Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē vēl līdz 31. martam ir apskatāma muzeja rakstāmmašīnu kolekcijas izstāde. Te var aplūkot 30 dažādas rakstāmmašīnas, kuras ir savulaik ir  kalpojušas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem, bet cita starpā te arī var uzzināt šo ierīču tapšanas vēsturi.

Kaut ko līdzīgu  rakstāmmašīnai 1575. gadā radīja  Venēcijas tipogrāfs un izdevējs,  Frančesko Rampaceto. Viņš  izstrādā mehānisku ierīci, kas  atgādina smagnēju  galdu, pie kura piestiprināti desmit kuba formas koka gabali, uz kuriem bija reljefa rakstzīmes.  Taču pats aparāts visai nosacīti ir dēvējams par rakstāmmašīnu vēstures senci un kā pirmo min cita itāļu izgudrotāja ierīci, kas arī tika konstruēta kā palīglīdzeklis neredzīgajiem. Taču šīs rakstāmierīces bija tik lēnas, ka ātrāk veicās rakstīt ar spalvaskātu vai zīmuli.

Par ātrāko mašīnrakstītāju tiek uzskatīta amerikāniete Barbara Blekbērna, viņas spēj  uzrakstīt 150 vārdus minūtē un viņas sasniegumi ir reģistrēti Ginesa rekordu grāmatā.  Savukārt cits amerikānis ir iegājis vēsturē kā pirmais, kurš uzrakstījis savu literāro darbu uz  komerciāli ražotās rakstāmmašīnas, un tas bija  Marks Tvens ar darbu "Toma Soijera  piedzīvojumi" 1876 gadā. Iespējams, viņš šo darbu rakstījis uz "Remington" rakstāmmašīnas, pie kuras šūpuļa stāv  amerikāņu izgudrotājs Kristofers Lathams Šols, kura otrais modelis tika patentēts 1868. gadā. Šī ierīce  jau pārpēja ar roku rakstīto  ātrumu. Tieši Šollam un viņa palīgiem jāsaka paldies par līdzšinējo nu jau no rakstāmmašīnām uz datoriem, planšetēm un viedtālruņiem ieviesto tastatūras augšējo burtu rindu.

Teju  visu pagājušo gadsimtu rakstāmmašīnas pilnveidojās, evolucionēja un ieņēma stabilu vietu kā biroju darba neatņemama sastāvdaļa, līdz parādījās pirmie datori un rakstāmmašīnas palika vēsturē. Tiesas pēdējos gados tās piedzīvo renesansi un par to vismaz ASV paldies ir jāsaka aktierim Toma Henkam.