Izspiest pēdējo suliņu - tā varētu nosaukt procesu, kuru pētnieki veic, meklējot vērtīgas vielas augu pārstrādes atkritumos. Rūpniecībā nonāk lieli apjomi dažādu augu blakusproduktu biomasas, taču izrādās, ka šajos atkritumos ir vēl vērtīgas vielas, kuras var izmantot atkārtoti jaunos produktos, piemēram, kosmētikas ražošanā. Par to ir pārliecinājušies pētnieki Vides risinājumu institūtā. Par pētījumiem stāsta Vides risinājumu institūta ķīmijas laboratorijas vadītāja Ilva Nakurte un uzņēmuma "Madara Cosmetics" padomes priekšsēdētāja un Latvijas Universitātes lektore Anna Ramata Stunda.

Sūnas kā sūklis uzsūc apkārtējās vides piesārņojumu

Daudzi būs dzirdējuši, ka tīras vides liecinieki ir ķērpji, līdz ar to pilsētā tie uz kokiem aug retāk gaisa piesārņojuma dēļ. Bet reizi piecos gados Latvijas zinātnieki iesaistās starptautiskā pētījumā, lai atmosfēras piesārņojumu mērītu ar sūnām. Kā tas tiek veikts un ko sūnas uzrāda par vidi, kurā dzīvojam? Par starptautiska mēroga projektu ar vairāk nekā 30 valstu iesaisti, lai mērītu atmosfēras piesārņojumu ar sūnām, stāsta bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un pētnieks Guntis Tabors.

Sūnu izmantošana, lai noteiktu piesārņojumu, ir jau vairākas desmitgades pazīstama metode. Par šo tematu tiek organizētas arī starptautiskas konferences, pirms diviem gadiem tāda notikusi arī pie mums, un par Latvijā vairāku gadu garumā iegūto mērījumu datiem Guntis Tabors kopā ar komandu šī gada sākumā iepazīstinājis arī Latvijas Universitātes starptautiskajā zinātniskajā konferencē. Tālāk par pašu metodi – kā sūnas kļūst par daļu atmosfēras piesārņojuma izpētes.

Pētījuma īstenošanā būtiska ir arī Latvijas institūciju iesaiste. Latvijas Vides aizsardzības fonds sniedz atbalstu datu iegūšanā, bet par vidi atbildīgās ministrijas uzdevums būtu sniegt norādes rūpniecības uzņēmumiem, ja tie rada lielu piesārņojuma apjomu. Attiecībā uz pētījuma metodi Guntis Tabors arī skaidro, ka sūnu ievākšanai veidoti 50x50 metru lieli parauglaukumi, un svarīgi, ka tie atrodas vismaz 300 metru no šosejas vai vismaz 1 kilometru no dažādiem stacionāriem piesārņojuma avotiem. Vislielākais piesārņojums veidojas pirmo 50 metru attālumā no šosejas, un, tāpat kā ceļmalā augušos ābolus ēst nevajag, tā arī pētījuma vajadzībām pie ceļa lasīt sūnas nevajag, lai neveidotos neobjektīvi dati, kas atspoguļotu pamatā šosejas piesārņojuma ietekmi.