Menca neapšaubāmi ir viena no populārākajām zivīm ziemeļu puslodē. Tā nodrošinājusi ar vērtīgām uzturvielām gan vikingus viduslaiku sākumā, bijusi viegli un lēti iegūstams pārtikas produkts vēlākos gadsimtos, nokļuvusi gan dažādu tautu tradicionālo ēdienu centrā, gan to atzinīgi vērtē uztura speciālisti. Vienlaikus šī popularitāte mencai nākusi tikai par sliktu. Deviņdesmitajos gados Kanādā, Ņūfaundlendas krastos notika ievērojamākais mencu pārzvejas gadījums, pārzvejas dēļ 30 tūkstoši zvejnieku zaudēja darbu.

Šobrīd arī Latvijā zvejnieki ceļ trauksmi par mencas apjomu samazināšanos Baltijas jūras austrumos – tās izmērs sarucis uz pusi un tā nārstot sākusi agrāk, kas liek domāt, vai apstākļi Baltijas jūrā ir piemēroti mencai un vai zvejas apjomi ir bijuši adekvāti. Kādi ir iemesli kritiskajai situācijai ar mencām Latvijas un pasaules ūdeņos? Kādi apstākļi nepieciešami šai zivij un ko zinātnieka zina par šo zivi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups un Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Elza Ozoliņa.

"Mencām nav viegli Baltijas jūrā," apstiprina Didzis Ustups.

Pēdējo gadu klimatiskās izmaiņas parādā, ka mencu daudzums un kvalitāte ir samazinājusies. Tam ir vairāki iemesli. Baltijas jūrā tradicionālās nārsta vietās dziļūdens ieplakās ir bezskābekļa rajoni, bet mencām vajag labu skābeklis, attiecīgu temperatūru un sāļumu, un to var dabūt ar jūras ieplūdumiem no Ziemeļjurās, kas pēdējos gadus notiek apmēram reizi desmit gados.

"Baltijas menca ir viena no tām sugām, par kurām liek cilvēkam aizdomāties, pirms iegādāties," atzīst Elza Ozoliņa.

Baltijas jūra aizaug un aizaugšanu izraisa liels daudzums barības vielu, kas ieplūst jūrās un upēs no neattīrītiem notekūdeņiem, tas rada pārmērīgu aļģu un ziļaļgu augšanu, kas uzsūc skābekli.