Ik pa laikam dzirdam ziņas, ka Latvijas pierobežā pie Krievijas vai Igaunijas redzēti brūnie lāči. Tie ir lielāki Latvijas dabā sastopamie plēsēji, bet tikai retajam ir gadījies tos skatīt vaigā. Brūnais lācis Latviju par savu teritoriju uzskatījis jau sen, bet tā kā savulaik mednieki uzskatīja par savu pienākumu lāčus medīt, mūsdienas lāču populācija ir krietni sarukusi līdz pārdesmit indivīdiem. Šobrīd brūno lāču populācija pieaug. Latvijā to ir aptuveni 20 līdz 50, tā minēts sugas aizsardzības plānā. Ko mēs zinām par šiem lielajiem plēsējiem un ko paredz aizsardzības plāns lāčiem un arī cilvēkiem, kuriem jāsadzīvo ar šiem neparastajiem ciemiņiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš.

"Latvijā viņi ir, iespēja ieraudzīt lāci ir niecīga, bet ir iespēja sastapties ar viņa pierādījumiem – pēdām, postījumiem – ir diezgan liela, sevišķi tas attiecas uz Austrumlatvijas iedzīvotājiem," norāda Jānis Ozoliņš. "Vismaz 23 indivīdi pabijuši Latvijā 2018. gadā, to liecina novērojumu distance – attālums starp vietām, kur manīti lāči vai viņu pierādījumi kombinācijā ar laiku, kā arī priekškāju platuma mērījumi."

"Lai nodrošinātu lāču aizsardzību Latvijā, tam ir izstrādāts un aktualizēts sugas aizsardzības plāns, kura mērķis ir sekmēt lāču labvēlīga stāvokļa saglabāšanu Baltijas populācijā neierobežotā laikā un tā sasniegšanu Latvijas teritorijā," var lasīt vietnē dabasdati.lv.

Lāču skaits visticamāk Latvijā pieaugs. Ja lācim iegaršojušies āboli jūsu ābeļdārzā, jo brūnais lācis ir veģetārietis, Ozoliņš iesaka dārzu ierobežot ar žogu. Parasts žogs nelīdzēs, sētu bez elektrības lācis sapostīs. Viņš mudina konsultēties ar speciālistiem katrā konkrētā gadījumā. Lāci nevajag barot ar domu, ka tad viņš ēdīs mazāk ābolus. Lācim nevajadzētu uzrīdīt suņus, jo tas var beigties slikti sunim. Lāci var baidīt ar šāvieniem gaisā, lāci šaut nedrīkst!

Sugas aizsardzības plāns paredz dažādas aktivitātes, kurās ietilpst regulārs lāču monitorings (dzīvnieku un to atstāto pēdu novērojumu standartizēta uzskaite). Monitorings veikts periodā no 2015. līdz 2017. gadam, kur informācija par lāču sastopamību iegūta gan no pētnieku veiktām uzskaitēm īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gan nejaušiem gadījuma ziņojumiem aizsargājamās teritorijās un ārpus tām. Saskaņā ar 2017. gada atskaiti tieši šajā gadā ir pieaudzis nejaušo novērojumu skaits ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.

Baltā lāča dzīve Rīgas Zooloģiskajā dārzā

Polārlāči jeb baltie lāči – vieni no lielākajiem sauszemes plēsējiem, izcili mednieki un peldētāji, bet arī klimata pārmaiņu rezultātā viena no apdraudētākajām sugām pasaulē. Latvijā ir sastopams viens baltais lācis – vārdā Romeo, un dzīvo viņš Rīgas zooloģiskajā dārzā, bet kad šis cienījamos gados esošais eksemplārs aizies mūžībā, mūsu zoodārzs nav gatavs uzņemt jaunus lāčus. Kāpēc tā un kāds ir balto lāču dzīvesveids, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka.

Baltais lācis Romeo piedzima 1990. gadā un pēc gada tas nonāca Rīgas zoodārzā. Tā kā šogad lācim jau būs 29 gadi, kas šādam dzīvniekam ir ļoti cienījams vecums, jo nebrīvē tādi dzīvo līdz 30-35 gadiem. Laikā, kad uzbūvēja lāču mītni Rīgas Zooloģiskajā dārzā, tas ir 1982. gadā, tā skaitījās visai moderna, bet ņemot vērā tagadējos dzīvnieku labturības noteikumus, lāču mītne vairs neatbilst savām prasībām: te dzīvniekam nav dabiskā substrāta – zemes, kur rakņāties un gulēt bedrēs, arī teritorija ir pārāk maza.

Tā kā baltajam lācim cienīgus ledus vai zemes laukus zoodārzs nevar nodrošināt, nākotnē lāču mītni varētu pārveidot par mājokli Japānas pērtiķiem jeb makakiem.

„Ja mēs kā sevi cienošs zoodārzs nevaram piedāvāt ne niecīgu daļu no polārlāča dzīvesveida, lai šis dzīvnieks justos vairāk vai mazāk kā lācis nevis kā eksponāts, tad labāk to arī nepiedāvājam, bet skatāmies kā varam pārveidot šis telpas mazāka izmēra dzīvniekiem,” atzīst Ingmārs Līdaka.