Iespējams, ka šī diena Eiropā turpmāk tiks saukta par Eiropas atmiņu un laipnības dienu – tas tāpēc, ka visā Eiropā 3.oktobrī notiek dažādi pasākumi, lai atcerētos notikumus pirms sešiem gadiem – 2013. gada 3.oktobrī 368 cilvēki zaudēja dzīvību kuģa avārijā Lampedūzā. Tie bija cilvēki, kas bēga no Eritrejas, Somālijas un Ganas, lai meklētu patvērumu daudz drošākās zemēs. Mērķis šai dienai vairāk nekā 28 valstīs ir viens – nodrošināt, lai migrācijas politikas pamatā būtu cilvēcība un solidaritāte, vienlaicīgi aicinot dalīt atbildības slogu visā Eiropā. Par migrāciju un to, kā ir būt imigrantam, reemigrantam un bēglim saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: “Providus” vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce, reemigrante Maija Krastiņa, kura darbojas arī organizācijā "Gribu palīdzēt bēgļiem", futbolists Filips Gabriels Ksavjers (Filipe Gabriel Xavier), imigrants no Brazīlijas, kurš dzīvo Latvijā četrus gadus, un ārsts, arābu valodas tulks Suleimans Alzuabi, viņš ir bēglis no Sīrijas, kurš Latvijā ieradās kā students, kad vēl Sīrijā nebija sācies karš. Savukārt, kad sākās karš, viņš vairs nevarēja atgriezties mājās.

Rast balansu starp dažādām emocijām

Kas par daudz, tas par skādi. Šo teicienu var piemērot teju jebkam, ko darām un izjūtam, tostarp emocijām. Lai gan ikdienā mēdzam teikt, ka ir labās un sliktās emocijas, pilnīgi pareizi tas nebūtu, jo organismam noteiktās situācijās par labu var nākt arī dusmas vai bailes. Visu emociju gadījumos galvas smadzenēs izdalās ķīmiskas vielas, kamēr tās ir mērenās porcijās, satraukumam nav pamata. Bet balanss var izjukt. Ko mūsu organisms piedzīvo šādās reizēs, skaidro neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja Evija Miglāne.

Mēdz sacīt, ka visas problēmas un slimības rodas galvā. Pareizi vai nepareizi, bet skaidrs ir tas, ka dažādu emociju un dzīves notikumu iespaidā galvas smadzenēs patiešām notiek liela aktivitāte un izdalās daudz vielu. Runa ir par neiromediatoriem – vielām, kas izdalās smadzenēs un nodrošina to, ka smadzeņu šūnas var sazināties savā starpā. Ir neiromediatori, kas izdalās tieši dusmu, sāpju, baiļu un citos satraukuma brīžos. Kādi mēdz būt šie neiromediatori un kā mēs varam radīt problēmas un pat slimības ar smadzenēs notiekošo?

Būtiski arī saglabāt līdzsvaru emocijās, un tas iespējams tad, ja dusmām vai niknumam nepieciešamības gadījumā ļaujam parādīties un neslēpjam iekšēju konfliktu. Pretēja darbība pie laba rezultāta nevedīs. Jo biežāk mēs dusmosimies, jo intensīvāka kļūs dusmu ķēde, un no vienas sinapses jeb neironu kontakta zonas dusmas gluži kā domino efektā izplatīsies tālāk.

Atsaucoties Evijas Miglānes sacītajam, nevajadzīgu vielu mūsu organismā nav, un arī stress līdz zināmai pakāpei ir nepieciešams. Runa ir par līdzsvaru. Taču 20. gadsimta vēsture stāsta par cilvēkiem – varmācīgiem diktatoriem -, kuriem, šķiet, sāta sajūtas attiecībā uz dusmām un naidu nebija. Kā tas iespējams, ka cilvēks gūst teju baudu no masveida slepkavībām, no citu cilvēku bailēm un sāpēm? Te jāsastopas ar terminu „spoguļneironi” un faktu, ka to darbības princips var būt atšķirīgs.

Tātad, lai gan spoguļneironiem vajadzētu izsaukt empātijas spēju, tas ne vienmēr notiek. Neiroloģe Evija Miglāne min vēl vienu neiromediatoru, kas mūsu galvas smadzenēs izdalās tad, kad mīlam, un tas ir oksitocīns. Pēc mīlestības, empātijas un tolerances ir izslāpis teju ikviens, un, lai gan apgriezienus šobrīd īpaši virtuālajā vidē uzņem negatīvu komentāru un attieksmes paušana, gribas ticēt, ka empātija un līdzcietība nekur nav pazudusi. Turklāt atcerēsimies, ka šīs izpausmes salīdzinājumā ar dusmām mūsu organismā atbrīvo pavisam citas, ilgtermiņā krietni veselīgākas ķīmiskās vielas.