Mes bieži raidījumā runājam par jautājumiem, kas skar klimata izmaiņas, taču pārsvarā sarunās fokusējamies uz to, kādas izmaiņas notiek un notiks dabā. Izrādās, mainoties klimatam, izmaiņas skar arī nemateriālo kultūras mantojumu, ir vairāki konkrēti piemēri arī Latvijā. Par to arī saruna raidījumā.

Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas. Kā, mainoties šai pasaulei, izzudīs vai var izzust agrāk ierastas nodarbes un vērtības? Plašāk stāsta Rita Grīnvalde, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Latviešu folkloras krātuves vadītāja, un Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks.

Daugavas un Gaujas plostnieki stāsts - amats, kas neatgriezeniski zudis un kļuvis par vēsturi

Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām. 

Tā 1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.

Kokmateriālu pludināšana pa ūdeni ir senākais transporta veids - vēlāk telefona sarunā teiks Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" izveidotājs Māris Mitrevics.

Katrā ziņā jau pirms vairāk nekā 300 gadiem p.m.ē sengrieķu filozofs Teofrasts rakstīja, kā romieši ar milzīgiem plostiem veduši kokmateriālus kuģubūvei. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gadsimtā pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laida līdz Rīgai. Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava un plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā.

Tā lasām internetā  publicēto informāciju vietnē par Strenčiem, starptautisko plostnieku pilsētu. Ar plostu laišanu parasti nodarbojās pavasarī un vasarā. Darbs bija smags, bet par to bija laba samaksa un ja vien cilvēks bija spēcīgs un gatavs darboties ar peldošiem balķiem, tos nemitīgi uzmanot un veiksmīgi vadot pa straumi, tad viņš bija laipni aicināts plostnieku pulkā. Telefona intervijā Māris Mitrēvics stāsta par savu plostnieka pieredzi jaunībā.

Skatot plostnieku terminoloģiju, kas veidota pateicoties Māra Mitrēvica savāktajam vārdu krājumam, uzzinām, kā "rēja" ir kūļu kopums, kurā apkopoti ap 1000 m³ kokmateriālu transportēšanai pa ūdeni, savukārt ugunskura vietu uz plosta dēvēja par "kuldu". Plosta vadītājs ir "korņiks", priekšējā aira vilcējs ir "malacis", bet "zaplava" ir vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem.

Šo pēdējo vārdu aizguvums  no krievu valodas skaidrojams ar to Daugavā plosti nāca no Krievijas, savukārt Gaujas plostniekus Krievijas impērijas laikos amatā apmācīja no Krustpils nākušie koku pludinātāji, tātad  amata brāļi no Daugavas. 

Turpinājumā, skatot šī senā amata vēsturi, fragmenti no raidījuma „Vietu lietas Latvijā”, kas tika ierakstīts Doles salā Daugavas muzejā, kur  muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone stāsta par Daugavas plostniekiem un viņu amata rīkiem.