Vēsturnieku uzmanību saista ne tikai visiem labi zināmas lietas – iestādes, organizācijas un cilvēku grupas, bet arī tādas, kas gadsimtiem ilgi uzskatāmas par sabiedrības acīm slēpjamām, piemēram, ieslodzījuma vietas. To ikdiena ir ārpasaulei slēpta, tāpēc nav brīnums, ka vēsturniekus aizrauj cietumnieku ikdienas dzīves pētīšana. Ar ko nodarbojās cietumnieki Latvijas cietumos 20. gadsimta sākumā? Kāda bija ieslodzījuma vietu ikdiena un sadzīve, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta zinātniskā asistente Aiga Bērziņa.

Tetovējumi 19. gadsimtā liecināja par cilvēka kriminālo pagātni

Mūsdienās tetovējumi ir ikdienišķa parādība un to neviens neuzlūko kā kriminogēnas sabiedrības slāņa pazīmi, taču pirms 100 un vairāk gadiem tetovējumi bija sastopami tieši cietumniekiem vai cilvēkiem ar specifisku nodarbošanos, piemēram, jūrniekiem. Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā ir aplūkojama izstāde par tetovēšanas tradīcijām Latvijas teritorijā 19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā „Ādas”. Zobeni, trūcīgi tērptas dāmas, enkuri, polārzvaigznes – ar šādiem zīmējumiem sevi tolaik izrotāja jūrnieki un cietumnieki. Par izstādi stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta docente, medicīnas vēsturniece un muzeja speciāliste Ieva Lībiete.

30 eksponāti ir aplūkojami puskrēslā, lai gaisma nebojātu šos ādas preparātus, kas iztālēm atgādina uz pergamenta darinātas grafikas, bet pieejot tuvāk, sniedz ieskatu tetovējumos, kas tapuši 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā: krusti karogi, uzraksti krievu valodā „Dievs, sargi jūrnieku”, trūcīgi tērptas jaunuves.

Tetovēšana Eiropas jau tika praktizētas tālā senatnē, bet lielāku popularitāti tā ieguva 18. gs. beigās, ko ieviesa jūrnieki, atgriežoties no tāliem ceļojumiem pa Polinēzijas salu, Japānu un Ķīnu. Pašiem jūrniekiem tetovējums bija piederības zīme jūrniecības aprindām un pieredzes apliecinājums veiktajiem jūras braucieniem, kā arī aizsargzīme un veiksmes amulets. Bieži tetovējums bija vienīgā pazīme, pēc kuras varēja identificēt krastā izskalotos bojā gājušos jūrniekus. „Reti kad jūrniekam trūkst uz rokām enkurs vai sirds,” rakstīts 1923. gada laikrakstā „Nedēļa”.