Vai globāli tādi satricinājumi kā karš un ekonomiskās krīzes, kā arī tādas situacijas kā šobrīd aktuālā koronavīrusa pandēmija būtiski palielina risku saslimst ar depresiju un rada citas garīgās veselības problēmas? Vai arī depresijas aktualizēšanās vairāk atkarīga no indivīdu konkretas dzīves situācijas, par kuru norisi mums, apkārtējiem, nav ne jausmas, skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, psihiatrijas katedras vadītājs, psihiatrs Elmārs Rancāns.

Izdegšanas dažādā daba

Agrāko sajūsmu par darbu nomaina riebums, un entuziasmam seko nespēja saņemties kaut vismazākajam pienākumam. Izdegšana pielavās cilvēkam nemanāmi, un tā nēsā dažādas maskas, tāpēc atpazīt to grūti. Psihologiem laika gaitā izdevies tuvāk izprast izdegšanas sindroma fenomenu, bet visticamāk tāpat vēl visu par to nezinām. Izdegšanas dažādo dabu un risku sastapties ar izdegšanas sindromu pašizolācijas laikā skaidro klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, supervizore Marija Ābeltiņa.

Lai gan par izdegšanas sindromu speciālisti sāk runāt tikai 20. gadsimta otrajā pusē, iespējams, šis ir laiks, kad parādību nosauc tās īstajā vārdā. Un varētu jau teikt un varbūt pat pasmīnēt, ka tā ir mūsu laikmeta problēma, jo tikai skrienam un neprotam apstāties, bet brīdī, kad entuziasma pilns cilvēks pārtop būtnē ar tukšu acu skatienu, ar pasmīnēšanu vis tālu netiksim. Turklāt tukšais acu skatiens nebūs saistīts tikai ar nemitīgu skriešanu.

Izdegšana mēdz uzvilkt smaidīga cilvēka masku, un šādos brīžos pamanīt un atpazīt, ka cilvēkam nepieciešama palīdzība, ir gana sarežģīti. Tāpat simptomus var slēpt tā saucamie klusētāji. Marija Ābeltiņa min, ka situācijās ar tuviniekiem jāpavērtē, vai cilvēks vispār atpūšas, vai arī nemitīgi ir aizņemts dažādos darbos. Smaidīgais cilvēks var tādā garā arī turpināt, bet diemžēl tā ir bumba ar laika degli. Svarīgi ir draudzīgā veidā un, patiešām izrādot rūpes, vērst uzmanību uz to, ka esošā situācija mūs satrauc. Un, protams, arī no paša cilvēka tas prasa drosmi ieraudzīt, ka ir uzņemts kurss tādā virzienā, kas ilgtermiņā ir ļoti bīstams, un izdegšana var beigties ar depresiju. Turklāt arī laika posms, kas būs nepieciešams, lai atkoptos pēc izdegšanas, katram atkal būs atšķirīgs – vienam pietiks ar mēnesi garu atvaļinājumu, bet cits diemžēl vairs vispār nevarēs atgriezties savā kādreizējā profesijā.

Šobrīd, ja izdegšana netiek iekšā pa durvīm, tā var iekāpt arī pa logu. Par cilvēku izjūtām pašizolācijas apstākļos psihologu pētījumi noteikti vēl sekos, tomēr šie apstākļi skatīti jau agrāk.

Psiholoģe min, ka pētījumos vairs tik ļoti netiek nodalītas profesijas, kas var saskarties ar izdegšanu, tai var tikt pakļauts praktiski jebkurš. Tie var būt arī studenti. Marija Ābeltiņa savā doktora disertācijā pēta to, ka mēs varam izdegt dažādi, tādējādi ir nepieciešama arī dažāda terapeitiskā palīdzība. Ja, piemēram, cilvēks izdeg tāpēc, ka viņu nenovērtē vai pazemo darbā, tad te nederēs relaksācijas vingrinājumi. Izdegšanai nereti pakļauti arī perfekcionisti, kas patiesībā ir mēģinājums tikt galā ar stresu, un tad grūtākā mācībstunda ir apgūt, ka pasaule pati par sevi nav perfekta.