Asaras ir vārdi, kurus mūsu sirds citādi nespēj izteikt. Šis citāts lieliski raksturo šo tikai cilvēkam piemītošo īpašo spēju raudāt. Asarām ir īpašs sastāvs un tās ne velti poētiski dēvē par dvēseles spoguli. Tās ir grūti apspiest, grūti notēlot un tā ir "valoda", kuru saprot ikviens. Kā rodas asaras? Kāpēc cilvēki ir vienīgie zīdītāji, kas raud, kāpēc mēs raudam un kāpēc asaras ir tik neērtas sabiedrībā, skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.

"Bieži vien asaras vispār tiek asociētas ar to, viņas sagādā atvieglojumu. Bet es gribu uzreiz teikt ka tā gluži nav. Viņas var būt tiešām ļoti dažādas. Ir situācijas, kad asaru neesamība sagādā atvieglojumu un tieši otrādāk - asaras pašas par sevi var sagādāt vēl lielāku, piemēram, garastāvokļa kritienu," skaidro Marija Ābeltiņa.

"Pie noteiktiem mentālās veselības traucējumiem, pie depresivitātes vai arī pie lielas trauksmainības, kas jau sasniedz tādu klīnisko līmeni, nereti raudāšana varbūt pat vairāk kaut kādos gadījumos, un viņa nesniedz to atvieglojumu. Vai arī tas, ko saka, ka cilvēki rauj uz iekšu, viņi neraud ar asarām, bet iekšēji, notiek ļoti daudzi procesi, kurus ir ļoti grūti tā kā izpaust. Tas arī var nu kaut kādos mirkļos nozīmēt priekš mums tādus smagākus pārdzīvojumus un arī nespēju saņemt palīdzību no citiem cilvēkiem, ko šī raudāšana bieži vien dod un ko citi cilvēki var arī nolasīt, tai skaitā tuvinieki. 

Tāpēc es teiktu tā, ka raudāšana var būt ļoti dažāda un mēs varam raudāt gan no dusmām, kā tāds protests. Mēs varam raudāt bēdīgo emociju dēļ, skumjām. Un ir tas, ka mēs esam tik ļoti bezspēcīgi vai tik ļoti izsmelti, ka mēs vairs nevaram tā fiziski paraudāt, un tas ir tas, ko arī dažkārt ir nedziedināmi slimi cilvēki saka, ka ir kaut kāds mirklis, kad es vairs nespēju raudāt. 

Un protams, ka tas, kā mēs paši priekš sevis komunicējam, vai es drīkstu vai nedrīkstu raudāt, tam arī ir nozīme. Un ko par mums saka arī citi cilvēki: par mūsu vecumu, pozīciju sabiedrībā vai profesijā, vai dzimumu. Vai mēs drīkstam, vai mēs nedrīkstam [raudāt]. 

Ja mēs bloķējam kaut kādas emocijas, pavisam viņas nepaužam, jo ir situācijas, kur mēs nevaram aprobežoties, bet jāpagaida kaut kāds laiks un tādus drošākus apstākļus. Bet, ja mēs pavisam viņas nospiežam, tad, protams, arī rodas dažādas sekas, kas var būt ļoti negatīvas."