Pastāv viedoklis, ka globālā pandēmija un ar to saistītā piespiedu "apstāšanās" pozitīvi ietekmē vidi. Tiek ziņots par mazākiem CO2 izmešiem. Vai tā patiesi ir, vai tā ir vien tāda māņus versija? Ko krīze nozīmē videi, ražošanai, patēriņam un kas notiks pēc krīzes - vai tā būs iespēja vai drauds videi, vērtē Vides izgltības fonda pārstāvis Jānis Ulme un Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga.

Jānis Ulme norāda, ka nevalstiskās organizācijas ir piesardzīgas runāt par samazinājumu, jo sajūta ir ļoti mānīga. Jautājums, vai no tās atelpas mācīsimies, ka vienkārši iespējams samazināt kādas aktivitātes un dot ilgāku atelpu planētai.

"Tas, ka esam spiesti uz kādu laiku iedot atelpu planētai, nerisina vides problēmas kopumā," uzskata Ulme.

"Otrs, iepriekšējās krīzes liek būt piesardzīgiem par to, kas notiek pēc krīzes. Diemžēl vides aizsardzība vai uzmanības pievēršana ilgtspējīgai attīstībai nekad nav plusos izgājusi pēckrīzes situācijā, cik bijis iespējas tās pieredzēt."

Jānis Brizga atzīst, ka

satelīta dati rāda, kā samazinājies gaisa piesārņojums Ķīnā un Itālijā, kur ir būtiski ierobežots transports un rūpniecība. Var redzēt, kā tas ietekmē gaisa kvalitāti. Pārmaiņas ir iespējamas, bet vai īsti gribam tādā veidā īstenot. Vai esam gatavi tādām pārmaiņām?

Arī Brizga piekrīt, ka pēc krīzes parasti emisijas strauji pieaug. Arī 2008. / 2009. gada krīzes laikā CO2 emisijas samazinājās globāli par 3%, pēc tam strauji atgriezās vecajās trajektorijās. Līdzīgās izmaiņas bijušas arī iepriekš 20. gadsimta otrajā pusē, kad pasaule piedzīvoja krīzes.

Viduslaiku pilsētu kanalizācija un higiēna

Kā Rietumeiropā savulaik risināja atkritumu un kanalizācijas jautājumus, vai tas ir mīts vai patiesība, ka viduslaiku pilsētās iedzīvotāji naktspodu saturu gāza ārā pa logu? Un ko arheologi ir atraduši bijušajā Rīdzenes upē, kas savulaik kalpoja par atkritumu izgāztuvi.

Viduslaiku pilsētu varēja saost, tai bija sava specifiska smaka, bet ja palūkojamies uz mūsdienu lielpilsētām un degvielas aromātu tajās, tad arī varam teikt, ka šodienas pilsēta ož, atzīst Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ilgvars Misāns, uzsākot sarunu par blīvi apdzīvotu vietu sanitārajām un tīrības normām 14. un 15. gadsimtā.

Labākie liecinieki tam, ka viduslaikos pastāvēja tualetes, ir arheoloģiskie atradumi senajās atejas bedrēs. Par to ikviens var pārliecināties Bauskas pils muzejā, kur, tiesa, tie jau ir jaunāki laiki - 16. gs. beigas un 17. gs. sākums, var aplūkot restaurēto hercogu Ketleru tualeti un tajā savulaik izraktos atradumus - zelta gredzenu, zelta dukātu un skaistu majolikas trauku. Bet, runājot par mūsu galvaspilsētu, sazināmies ar arheologu un SIA “Archeo” valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lūsēnu, kurš stāsta, ka senajā Rīgā atejas bedres jau pastāvējušas 13. gs, otrajā pusē. Par to liecina pēc baļķu izpēte. Atradumi tajās ir vēl no 15. un 16. gadsimta, tas nozīmē, ka šīs tualetes ir lietotas gadsimtiem ilgi. Runājot par tīrību senajās Rīgas ielās, arheologs teic, ka tā uzlabojās jau 13. gadsimta beigās pēc lielā ugunsgrēka pilsētā, kad tika pieņemts aizliegums būvēt koka ēkas un sāka bruģēt ielas. Tad arī lopu mēslus un sadzīves atkritumus tik lielā daudzumā uz ielām nemeta, un Rīgas rāte algoja cilvēkus, kas atkritumus izveda ārā no pilsētas.