Gandrīz kā ar šķērēm izgriezt neveiksmīgu fragmentu cilvēka genomā - viens no šī gadsimta ievērojamākajiem sasniegumiem ģenētikā un medicīnā kopumā ir gēnu rediģēšanas metodes CRISPR atklāšana, kas savulaik būtu šķitusi kā zinātniskā fantastika. Sapnis - ārstēt līdz šim neārstējamas, iedzimtas slimības, rediģējot cilvēka genomu.

Pirms vairākiem gadiem raidījumā stāstījām par šīs metodes pirmsākumiem un jau bijuši jauni atklājumi un pielietojumi, no kuriem atsevišķi uzjundījuši karstas diskusijas par metodes ētisko darbu. Vai CRISPR tehnoloģija reiz radīs supercilvēkus un cik daudz ētisku un medicīnisku šķēršļu līdz tam jāpārvar, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadītāja Zanda Daneberga un Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents, bioētikas un medicības ētikas speciālists Ivars Neiders.

Karavīru atlases kritēriji dažādos laikos

Armijā vienmēr ir darbojušies atlases kritēriji, lai iegūtu pēc iespējas labākus un spēcīgākus karavīrus. Jau kopš Senās Grieķijas un Spartas laikiem valdījis ideālā karavīra modelis, bet 20. gadsimtā līdzās šai idejai talkā nāca vēl viens rīks – eigēnika. Viens karš beidzās, un eigēnika uzņēma vēl lielākus apgriezienus līdz nākamajam. Par karavīru atlases kritērijiem dažādos laikos un eigēniku kā paņēmienu mērķa sasniegšanai stāstīja vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.

Vārdu “eigēnika” daudzi būs dzirdējuši saistībā ar 20. gadsimta tumšajām vēstures lappusēm un nacistiskās Vācijas īstenotu represīvu programmu. Eigēnikai kā parādībai gan ir senāka vēsture, un tieši jēdziens “eigēnika” jeb mācība par to, kā iedzimtības likumus varētu izmantot cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā, saistīts ar 19. gadsimtu. Jēdzienu ieviesis dabas pētnieks sers Frānsiss Galtons, un eigēniku mēdz dēvēt arī par sociālo darvinismu, tātad tā ir cilvēku atlase pēc noteiktiem kritērijiem. Par šo ideju un kā tā vēlāk ienākusi militārajā jomā Valdis Kuzmins.