Ja nevara radīt dabisku pļavu laukos, varam mēģināt to darīt pilsētā. Latvijas Dabas fonds šogad Rīgas apkaimēs ierīkoja dabiskas pļavas. Vai pilsētas apstākļi ir labvēlīgi dažādu augu augšanai un kāpēc pilsētām vajag dabiskos zālājus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zālāju eksperte Latvijas Dabas fonda pilsētpļavu projekta vadītāja Rūta Sniedze-Kretalova.

Pētniece stāsta, ka Rīgā katrai pilsētas pļavai piemeklēts īpašs sēklu sastāvs, jo ir atšķirīgi gaismas apstākļi dažādās vietās, piemēram, Brasas apkārtnē ir ēnaina pļava, kurā nav vērts sēt saulmīļus augus. Savukārt Bolderājas apkaimē zāliens izveidots uz kāpas, tā ir sausa vide, kur jāsēj citi augi. Katrai vietai ir kaut kas specifisks. Kopā 20 pilsētas pļavu gabaliņi aizņem 2,6 ha zemes. Vietas, kur ierīkot pļavu, pieteica paši apkaimju iedzīvotāji.

Skaistās rudzupuķes un magones gan šajās pļavās neredzēs, jo tās nav dabisko pļavu puķes.

"Šobrīd varam var nopirkt tikai ārzemju sēklu maisījumus pļavu puķēm. Lielās platībās ārpus sava dārziņa nevajadzētu sēt ārzemju sēklu maisījumus ar magonēm un rudzupuķēm, jo nezinām, kā tās uzvedīsies un tās var apdraudēt Latvijas augu daudzveidību," skaidro Rūta Sniedze-Kretalova.

Pilsētas pļavā gan neko ļaunu arī neizdarītu iesētā magone vai rudzupuķe, bet tās iznīktu, jo nebūtu piemērota augsne.

"Pļavu augi ir daudzgadīgi, kuru attīstība ir diezgan lēna. Paši bijām gaidījuši, ka ar akciju "Iesēj savu kvadrātmetru" tie kvadrātmetri būs ziedošāki un skaistāki.

Cilvēki teica, nekas tur nav izdīdzis, un es atnāku un saskaitu 20 sugas, 3-4 no paciņām, ko atsūtījām. Bet viņas nezied, jo pat tādai pīpenei ir vajadzīgs laiks, lai pietiekami labi attīstītos, lai varētu raisīt ziedus. Nākamgad varbūt ziedēs pagājušā gadā sētie kvadrātmetri, pilsētas pļavās izmaiņas varētu pamanīt pēc pāris gadiem vēl.

Ne visas sēklas uzreiz izdīgst, ir sēklas, kurām zemē ir jāpavada ilgāku laiku," norāda Rūta Sniedze-Kretalova.

Vilku populācija Latvijā

Pēdējā laikā ir daudz dzirdēts par cilvēku sastapšanos ar lāčiem, kuri dažkārt kļūst pat bezbailīgi. Bet kāda šī situācija izskatās ar citu meža zvēru – vilku? Pagājušajā gadsimtā notikušas vairākas vilku izšaušanas, un par vilka un cilvēka attiecībām spēcīgu nospiedumu joprojām atstājusi pasaka par Sarkangalvīti. Vilku skaita izmaiņas dažādos laikos un vilka sadzīvošanu ar cilvēku skaidroja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.

Attālinātā sarunā tiekoties ar pētnieku Jāni Ozoliņu, uzreiz top skaidrs, ka nav precīzi iespējams pateikt, cik vilku senāk mums bijis, cik to ir pašlaik un cik būs nākotnē. Taču ir zināmas aptuvenās aplēses cipariem un skaidri ir zināms tas, kādi faktori pagājušajā un vēl šajā gadsimtā ietekmējuši vilku populācijas izmaiņas. Sugas regulācija notikusi vairākkārt, un ar to iepazīstina Jānis Ozoliņš.

Jānis Ozoliņš norāda, ka laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu daudzās citās Eiropas valstīs salīdzinājumā ar Latviju vilku sen jau nav bijis, piemēram, Britu salās tie pārstājuši eksistēt jau 16.-17. gadsimtā. Bet, ja runājam par regulēšanu, tad jāmin, ka ir valstis, kur vilka nogalināšana nav bijusi tikai mednieka darbības rezultāts.

Vilku savairošanos ietekmējis arī tas, ka cilvēks ir savairojis vilku barību, un tie ir pārnadžu kārtas dzīvnieki – stirnas, staltbrieži, aļņi, mežacūkas, tā ka vilku populācijas blīvums pie mums ir daudz lielāks nekā, piemēram, Krievijā, kur vilkiem barības ir mazāk. Jānis Ozoliņš piebilst, ka tik daudz pārnadžu Latvijā kā šobrīd vēsturiski nekad nav bijis. Savukārt pārnadžu skaits saistīts ar to, ka tiek kāpināta kultūraugu ražība, ar ko šie dzīvnieki barojas. Tādā veidā sanāk ķēde: cilvēks – kultūraugi – pārnadži – vilki. Par vēl vienu labvēlīgu faktoru dzīvniekiem turpina Jānis Ozoliņš, un tā ir intensīvā mežizstrāde.

Tā kā automašīnas vilkam nav apdraudējums, daudz šīs sugas pārstāvju tiek arī sabraukts uz ceļiem, un par sabrauktiem dzīvniekiem aicinājums nepalikt vienaldzīgiem un ziņot Valsts meža dienestam.