Lai arī pēdējos gados daudz runājam par attālināto darbu, arvien ir daudz cilvēku, kuri darba dēļ dzīvo kā uz koferiem. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki turpmāko trīs gadu laikā pievērsīsies darba mobilitātes pētīšanai - kā cilvēku izceļošana darba dēļ ietekmē viņu attiecības ar palicējiem dzimtenē un ko no tā var secināt par darba vidi. Kāpēc šāds pētījums ir būtisks, kas ir šīs "ceļojošās profesijas" un kāda ir to specifika, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantrologs Klāvs Sedlenieks un sociālantropoloģe un Sociālantropoloģijas studiju programmas vadītāja Ieva Puzo.

"Šis pētījums izriet principā no tā, ko mēs novērojam, kas notiek ar mūsu kolēģiem, akadēmiķiem sākotnēji," ar pētījumu, kurš tikko aizsācies, iepazīstina Klāvs Sedlenieks. "Tas ideālais stāvoklis pēdiņās ideālais, kurš tiek iestrādāts arī dažādās rīcībpolitikās un tādos principos, kā būtu jāveido akadēmiskā personāla politika, balstās uz ideju par to, ka akadēmiķiem nevajadzētu aizsēdēties vienā vietā, vajadzētu ik pa brīdim pārvietoties no vienas augstskolas uz otru. Parasti tas ir trīs vai seši gadi. Un, skatoties uz to, kādas ir tās cilvēciskās sekas, sākumā es tikai redzēju to, ka kā dažas kolēģu dzīves ne visai labi izdodas. Vēlāk izskatījās, ka tas saliekas tādā kompleksā sistēmā, kur ir redzams, kas ir aiz tās sistēmas. U aiz tās sistēmas ir šis uzskats par to, ka šāda veida akadēmiskā mobilitāte ir ļoti svarīga."

"Tas, protams, izklausās ļoti labi no tāda brīvā tirgus un ideju plūsmas puses. Bet tajā pašā laikā izskatās, ka ir aizmirsies tas, ka cilvēki ir sociālas būtnes, cilvēki nav tādi vientuļi atomi, kuri vienkārši gravitē kaut kur tur, kur viņiem ir finansējums un kur ir interesantas idejas. Tas būtu iespējams tad, ja akadēmiķi būtu tādi vientuļi muki," turpina Klāvs Sedlenieks. "Realitātē viņiem ir dzīves partneri, sievas, vīri, plus vēl bērni parādās.

Tad, kad ir jādzīvo šādos apstākļos, tas viss ir ļoti liels izaicinājums. Kā rezultātā bieži vien, it sevišķi, ja partneri abi divi ir akadēmiķi, un abiem ir jāiesaistās šādās situācijās, bieži vien noved pie tā, ka tie spēki vienkārši plēš uz pusēm tās akadēmiskās ģimenes."

Pētnieks skaidro, ka akadēmiskajā pusē bieži vien šī ģimenes puse  darbinieka dzīvē tiek ignorēta. Savukārt ir citas citas profesijas, piemēram, diplomātija, militārais dienests, kur šis princips ir jau pamatā iestrādāts, ka vismaz noteikta līmeņa darbiniekiem ir pāredzēts, ka diplomāti ceļo ar savām ģimenēm. Tam ir paredzēti noteikti finansiālie līdzekļi. 

"Viens no mērķiem mums ir salīdzināt, kādas ir atšķirības starp to vidi, kur tas netiek paredzēts, un tām vidēm, kur tas tradicionāli ir paredzēts.

Bet vienlaikus mēs saprotam, ka tas jau situāciju pēc būtības neatrisina, it sevišķi, piemēram, attiecībā uz partneriem. Viņi kļūst zināmā mērā ieslēgti tajās attiecībās, tur vairs nekādas brīvības nav, viņi kļūst atkarīgi no sava otra partnera, viņiem ir bieži vien jāatsakās no savām karjeras ambīcijām. Vēl cits līmenis ir, kas notiek ar bērniem. Jo bērniem arī ir jāpārvietojas un jāmaina savi draugi regulāri," norāda Klavs Sedlenieks.

Izsekošanas ierīces ikdienā

Izsekošanas ierīces, ar vai bez palīdzības izsaukšanas iespējām, ar vai bez  iespējām komunicēt caur šim ierīcēm, – tās jau labu laiku ir ienākušas tirgū un līdz ar to arī cilvēku ikdienā – citās valstīs ātrāk, citas vēlāk. Arī Latvijā jaunie vecāki var izvēlēties, kā novērot savu lolojumu gan zīdaiņa gultiņā, gan uzsākot skolas gaitas, un arī senioriem ir iespējas iegādāties izsekošanas ierīces viņu drošībai. Kā šīs ierīces darbojas un cik tās  maksā,  skaidro tehnoloģiju un IT eksperts,  digitālā mārketinga aģentūras „Itero” vadītājs Reinis Zitmanis.