Jau no industriālās revolūcijas laikiem aktuāls ir jautājums, vai nākotnē maz būs vajadzīgas cilvēka darba rokas. Attīstoties tehnoloģijām, būtiski mainās arī tas, kādas prasmes, īpašības un zināšanas cilvēkam ir nepieciešamas profesionālajā dzīvē. Arī darba vide mainās un lielāka nozīme ir mākslīgā intelekta risinājumiem. Un pats galvenais jautājums, ko ļaudis ik pa laikam jau sāk sev uzdot – vai tajā visā joprojām būs nepieciešams cilvēks? Par to, kā nākotnē mainīsies tas, kā un ko strādāsim, un kam mums vajadzētu gatavoties jau pavisam tuvā nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta “Talentor Latvia” partnere Gunita Smirnova un organizāciju psihologs, Latvijas psihologu apvienības vadītājs Reinis Lazda.

“Nevaram teikt, ka nākotnē viss notiks, kā līdz šim, bet izskatās, ka procesi viens otru papildina, tas, kas mainās, darbi kļūst no vienas puses intelektuāli sarežģītāki, no cilvēka vairāk sagaida vairāk radošā ieguldījuma, kā kaut ko var darīt citādi, izmantot tehnoloģijas jaunā veidā. Tad ir tie, kas tieši nodarbojas ar tehnoloģijām, programmē. Paliek trešā cilvēku grupa, kuri varbūt nākotnē varēsi teikt strādā par cilvēkiem, darbojas jomās, kur nav racionāli veidot programmu,” uzskata Reinis Lazda.

“Tas ir kā vāveres ritenis. Jo vairāk ir vajadzīgi roboti un automāti, jo vairāk ir vajadzīgi cilvēki, kas tos izdomā, programmē un pieskata. Joma, kas noteikti attīstās, ir strādāt par vidutāju starp cilvēku un robotu vai mākslīgo intelektu, tas attiecas uz dažādām jomām un būs vajadzīgs ilgu laiku," vērtē Gunita Smirnova.

“Nākotnes viena no lielajām kompetencēm būs spēja prognozēt, kas mainīsies, kas būs nepieciešams nākotnē.

Cilvēka loma būs izdomāt jaunas pieejas, kā izmantot tehnoloģijas, lai optimizētu savu paveikto darbu, lai tas kļūtu lētāks un pieejamāks,” norāda Lazda.

“Daudzām kompetncēm un zināšanām dzīves cikls samazinās. Kad ar augstu prasmi un gandarījumu to pielieto, ir jāsāk domāt, kas ir nākamais, kā attīstīt tālāk. Tas ir stāsts par mūžizglītību ikdienas darbā," bilst Smirnova.

Svarīgi ir ieplānot arī nekā nedarīšanu

„Baudīšana ir process, kas prasa laiku, un baudīšanai ir liela nozīme, ja tu gribi atcerēties, ko nozīmē dzīves garša un laime,” saka psiholoģe Marija Ābeltiņa, stāstot par apzinātu atpūtu gan darbā gan ārpus tā, par nekā nedarīšanu un mācīšanos neko nedarīt.

Šī nav slavas dziesma slinkumam, bet ieskats apzinātas atpūtas zonā. Uzrunāta intervijai psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa bilst, ka par šādu tematu jau nesen izteikusies žurnālā „Ieva”. Acīmredzot sabiedrībā ir aktuāls jautājums par to, kā izrauties no nebeidzamo darbu un pienākumu loka un mācīties atpūsties jeb nedarīt neko.

Šādos atpūtas mirkļos mūsu ķermenī mazinās stresa hormoni, izdalās endorfīni jeb tā saucamie laime hormoni. Arī parasta saruna ar draugiem un tuviniekiem, kad no malas šķiet – tiek kulti nieki, cilvēciskais kontakts ar saviem tuvajiem rada  oksitocīnu – tā dēvēto miera, pastāvības un stabilitātes hormonu, tātad atpūšas gan prāts, gan ķermenis. Galvenais, tam veltīt kvalitatīvu laiku.

Psiholoģe Marija Ābeltiņa arī teic, ka savā atvaļinājumā vai brīvajā laikā svarīgi ļauties mirkļa iedvesmai, nevis visu saplānot ar ceļojumiem, braukšanu uz laukiem, vai apņemties nokrāso žogu, vai beidzot sakrāmēt skapi.