Kurš gan nav sastapies ar to sajūtu, ko visprecīzāk raksturo teiciens – nedari šodien to, ko vari izdarīt parīt un tev būs divas brīvas dienas. Darbu atlikšana uz vēlāku laiku vai izvairīšanās no tiem ir parādība, kas nav tikai raksturojama ar vārdu slinkums.

Par prokrastināciju sauc darbu vai paveicamo uzdevumu atlikšanu vai izvairīšanos no tiem, koncentrējoties uz kādiem citiem darbiem vai uzdevumiem. Tiem, kam atvaļinājums vēl tikai priekšā, iespējams, darbs var nevesties, jo domās jau jāplāno gaidāmās brīvdienas. Citkārt ir teju neiespējami izskaidrot, kāpēc domas aizklīst neceļos un mēs nespējam koncentrēties uzdevumiem, kas jāpaveic. Kāpēc tā notiek un kas par to visu ir sakāms zinātnei, tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes raidījumā Zināmais nezināmajā sniedz Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts, psihiatrs Artūrs Utināns.

“Prokrastinācija ir aktuālu vajadzību atlikšana uz rītdienu. Ar ko tā atšķiras no slinkuma. Vienkāršākā atbilde būtu, ka slinkojošais nepārdzīvo, ka viņš slinko, viņš izbauda slinkošanu. Viņam ar savu slinkumu ir labi,” skaidro Artūrs Utināns.

Galvenā prokrastinācijas pazīme – kritika, sevis šaustīšana.

"Prokrastinācija ir pārdzīvošana par to, ka uzdevumi tiek atlikti, paškritika, sevis šaustīšana. Varētu teikt, ka vismaz vienam prokrastinācijas veidam var izdalīt trīs daļas: viena ir tā daļa, kas grib baudīt dzīvi, otra ir racionālā daļa, kas saka, ka ir pienākums un vajadzīga, trešā daļa - ieslēdzas panikas režīms, kad ieslēdzas laika limits, kad darbs jānodod," turpina Utināns.

Laiks mūsu apziņā

Alberts Einšteins ir teicis, ka “laiks – tā ir ilūzija”, bet par to, kas laiku veido mūsu apziņā un kas piešķir tam jēgu – paša laika ritējums vai darbības ar ko to piepildām, stāsta Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.

„Cilvēka laika uztvere nav mainījusies. Mūs allaž vada trīs principi – to kā uztveram vienlaicīgumu, ilgstamību un secību. Un tas ir bijis par pamatu laika uztverei dažādos laikmetos un kultūrās,” norāda Jurģis Šķilters.