Laikā, kad tehnoloģiju iespējas ļauj mums sazināties ar līdzcilvēkiem nemitīgi un jebkur, var rasties priekšstats par intensīvu sabiedrisko dzīvi, ciešākiem kontaktiem ar apkārtējiem un līdz ar to var mazināties vientulības izjūta. Saziņu ar līdzcilvēkiem reālajā dzīvē nevar aizstāt ar saziņu digitālajā, taču to var papildināt un visai bieži mēs to arī darām, izmantojot sociālos tīklus un citus saziņas veidus, ko piedāvā internets. Bet varbūt digitālā komunikācija tikai vairo ilūziju, ka neesam vientuļi? Kas ir digitālā komunikācija - skaļš troksnis, kas mūs atsvešina, vai iespēja iegūt jaunu jēgu savstarpējai saziņai, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers.

"Mums ir ilūzija, ka esam saistīti un savienoti ar virtuāli attālinātiem cilvēkiem. Vientulība nav nekas slikts, tā ļauj sakārtot domas un emocijas. Mūsdienu cilvēks īsti vientuļš nav. Vienmēr klāt ir viedierīces. Esam saistīti un atkarīgi no digitālajiem tīkliem. Ilūzija par vientulību," uzskata Jurģis Šķilters.

ASV profesors Sanfords Goldbergs iepazīstina ar savu pētījumu par klusumu un publikas reakciju

Saruna ar ASV filozofijas doktoru profesoru Sanfordu Goldbergu, kurš nesen viesojās Latvijā. Viņš ir viens no populārākajiem izziņas teorētiķiem pasaulē, kura akadēmiskās intereses saistītas ar filozofijas, kognitīvo zinātņu, lingvistikas, psiholoģijas un citu zinātņu starpdisciplināriem jautājumiem. Rīgā, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē, Sanfords Goldbergs lasīja lekciju par vienu no saviem jaunākajiem pētījumiem - “Apgalvojumu, klusumu un publiskās reakcijas normām”.

Savā lekcijā Sanfords Goldbergs stāstīja par “apgalvojumu, klusumu un publiskās reakcijas normām”. Sarunā Zināmais nezināmajā viņš atklāj, ka centies izskaidrot fenomenu, kas pazīstams daudziem.

“Mēs bieži viens otra klusēšanu uztveram kā piekrišanu, piemēram, situācijās, kad cilvēks kaut ko ir pateicis un pēc tam klusē. Bet, ja mēs mazliet apstājamies un par to padomājam, rodas jautājums - kāpēc mums tā vajadzētu darīt? Cilvēks mums nepateica, ka tam piekrīt, kāpēc mums vajadzētu pieņemt, ka viņš ir piekritis? Tātad, tas ko es vēlējos izdarīt - ir radīt teoriju, kas to paskaidrotu un kas radītu jēgu šai darbībai. Teorija ir vairāku apgalvojumu kopums, ko citi filozofi ir radījuši, aprakstot valodas lietojumu, skaidro Goldbergs.

Profesors atklāj, ka ir ieinteresēts cilvēku savstarpējā mijiedarbībā - kur viens runā, bet otrs klausās, kā arī tajos, kuri novēro. “Kāpēc mēs klusumu uztveram kā ko nozīmīgu? Kā “nekā nepateikšana” var būt nozīmīga? Lūk, tas bija tas, kas mani ieinteresēja visvairāk un tas ir tas, ko es gribēju skaidrot,” bilst Goldbergs.

Programma palīdz ar autismu sirgstošiem bērniem pārvarēt socializēšanās grūtības

Lai arī lielākajai daļai ar autismu sirgstošo bērnu intelektuālās spējas ir virs vidējā līmeņa, šie bērni bieži piedzīvo socializēšanās grūtības. Komunikācijas deficīts un grūtības izteikt savas domas vai kontrolēt emocijas var novest pie sociālas izolācijas un zema pašnovērtējuma, taču to var labot ar kādu virtuālās realitātes treniņprogrammu, kura jau sniegusi pozitīvus rezultātus.

Teksasas universitātes Smadzeņu veselības centrā tika izstrādāta un pētīta treniņprogramma, kuru izgājuši pacienti uzrādīja labākas sociālās izziņas prasmes, veiksmīgāku attiecību veidošanu reālajā dzīvē un arī labāku spēju risināt dažādas problēmas. Centra pētniece Naza Dideh-bani apgalvo, ka indivīdi, kas sirgst ar autismu dažkārt sabiedrībā var kļūt nervozi un satraukti, taču šī treniņprogramma rada viņiem drošu vidi, kur dalībnieks var apgūt saziņas prasmes, bez bailēm par sekām.

Pētījuma laikā 30 bērni un jaunieši vecumā no septiņiem līdz 16 gadiem, kuriem konstatētas izteiktas autisma pazīmes, tika sadalīti divās grupās. Katra no tām veica 10 stundu ilgu virtuālu treniņu. Nodarbības notika piecas nedēļas, kuru laikā dalībnieki apguva dažādas stratēģijas, kā rīkoties noteiktās situācijās, piemēram, satiekot kādu pirmo reizi, vai arī sastopoties ar agresīvi noskaņotu pretinieku, vai pavisam vienkārši -  uzaicinot kādu uz pasākumu. Ar programmatūras palīdzību, pētījuma dalībnieki sazinājās ar diviem ārstiem -  viens pildīja trenera funkcijas, dodot norādījumus un vadlīnijas vēlamajai rīcībai, turpretī otrs iejutās dažādās sociālās lomās, tostarp pildīja iedomāta klasesbiedra, agresīvā vienaudža, skolotāja un citas funkcijas, atkarībā no tā, kāds bijis video spēlei līdzīgās apmācības scenārijs.

Līdzīgs pētījums, tikai ar pieaugušiem autisma pacientiem, tika veikts jau iepriekš un tas savulaik pierādīja, ka šāda metode var būt daudzsološa, lai  ievērojami uzlabotu sociālās prasmes. Īpaši , ja runājam par  prasmēm uzsākt un uzturēt sarunu, saprast emocijas un dažādas īpašības.