Latvijā šogad ir palielinājies to sportistu skaits, kuri pieķerti dopinga lietošanā. Kāpēc tas tā – vai profesionālajā sportā tiek meklēti aizvien jauni ceļi, kā noteikumus apiet un tā uzlabot arī rezultātu, vai pašu vielu kļūst arvien vairāk un tās ir niansētākas, vai arī mēs gluži vienkārši esam iemācījušies pārkāpumus labāk konstatēt? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Sporta laboratorijas vadītājs Edgars Bernāns, sporta ārsts Mārtiņš Pulvers un Latvijas Antidopinga biroja vadītājs Mārtiņš Dimants.

„Finansējuma pieaugums ļauj veikt par valsts līdzekļiem vairāk analīžu. Ir apmēram gandrīz 800 dopinga kontroles paraugi iepriekšējā gadā. Pieaugums 7 – 8 reizes. Loģisks iznākums – 17 pieķertie 2018. gadā,” skaidro Mārtiņš Dimants.

„Iespējamība uz to, ka pārkāpumu varētu izdarīt, ir treneru iesaiste un vecāku spiediens uz jaunajiem sportistiem vai uz sportistiem, kas tuvu tam, lai iekļūtu olimpiskajā vienībā vai kļūtu vēl labāks. Visam pāri ir uzvara. Ja no šāda aspekta skatās, var pārkāpt pāri morāles vērtībām,” uzskata Mārtiņš Dimants.

"Palielinās dopinga analīžu skaits, droši vien arī uzlabojās algoritmi, kā izsekojam sportistus, kuri varētu būt potenciālie lietotāji. Diez vai palielinās lietotāju skaits, drīzāk tuvojamies reālajam lietotāju skaitam, kad noķeram tos, kas būtu to pelnījuši," atzīst Edgars Bernāns.

"Daudziem sports asociējas ar uzvaru un aizmirst par vērtībām. Šķiet, ir daudz patīkamām sacensties godīgi un pēc cīņas paspiest roku, nekā negodīgi uzvarēt, es pat nezinu, kā ar to sadzīvot. Vērtības jāliek priekšplānā, citādi sports pazaudē ideju."

Jauna parādība mūsdienu steigā - "fastings"

Mūsdienu steidzīgajā laikmetā daudzi būs saskārušies ar situāciju, kad vienu darba pienākumu nomaina nākamais, un šādā skriešanā bez iespējas ieturēt maltīti aizvadām visu dienu vai pat vairākas dienas pēc kārtas. Par ilgāku neēšanu, bet ar pavisam citu nozīmi sākuši runāt arī uztura speciālisti, un šāda periodiska badošanās pat ieguvusi īpašu nosaukumu - "fastings". Par to, kas ir fastings un cik tas ir pamatots no zinātniskā viedokļa tas ir, stāsta asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura katedrā, kā arī dietoloģe Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā un „Capital Clinic Riga” Laila Meija.

 „Cilvēki laiku laikos ir centušies ar uztura izmaiņām ietekmēt savu izskatu, veselību un dzīves ilgumu,” atzīst Laila Meija.

Viņas pieminētā ketogēnā jeb keto diēta ir uzturs ar mazu ogļhidrātu, bet lielu tauku saturu, līdz ar to šis diētas tips paredz uzņemt daudz dzīvnieku valsts produktu. Parasti tieši ogļhidrāti cilvēkam ir galvenais enerģijas avots, tādēļ, ievērojot ketogēno diētu, palielinās ķermeņa spēja sadedzināt taukus, un to var izmantot ne tikai svara samazināšanai, bet arī krampju mazināšanai epileptiskiem bērniem.

Svara samazināšanai noder arī olbaltumu diēta, kas paredz uzturā lielu proteīna daudzumu. Bet nu vairāk pievēršamies Lailas Meijas trešajam nosauktajam diētas tipam – tā būtu intermitējošā badošanās jeb periodiskā badošanās, ko dēvē arī par fastingu, un pēdējā laikā šī uztura stratēģija kļuvusi patiešām populāra.

Līdz šim iegūta jau liela pierādījumu bāze, ka „fastings” dod pozitīvu efektu gan svara zaudēšanai, gan cukura līmeņa kontrolei, kā arī uzlabo daudzu slimību gaitu. Problēma vienīgi tā, ka dati ir īstermiņa, pagaidām vien par dažiem mēnešiem, jo cilvēki ar šādu ēšanas režīmu nav dzīvojuši gadiem.

Laila Meija norāda, ka „fastingu” nekādā ziņā nevajadzētu praktizēt grūtniecēm, maziem bērniem, cilvēkiem ar lielu fizisku slodzi, kā arī ikvienam, kas noteiktos brīžos saskaras ar lielu garīgo slodzi, jo šādā reizē periodiska badošanās pasliktinās dzīves kvalitāti.

„Fastings” noteikti nav ieteicams arī cilvēkiem ar pirmā tipa cukura diabētu, kuri ikdienā lieto insulīnu. Jebkurā gadījumā varētu teikt, ka „fastings” kā atšķirīga uztura stratēģija sniedz jaunas zināšanas un ir pretrunā ar citkārt izskanējušiem viedokļiem par to, ko un cik bieži cilvēkam vajadzētu ēst.