"Pasaules zilās plaušas" - lielie okeāni un jūras, lielā mērā regulē visu planētas klimatu. Laikā, kad klimats mainās, pētnieki meklē veidus, kā daba pati parūpējusies par siltumnīcas efekta gāzu uzkrāšanu. Un viens no veidiem ir meklējams tepat piekrastē. Ir zināms, ka piekrastes biotopi spēj uzglabāt oglekli un tājedādi palīdz planētai pielāgoties klimata pārmaiņām. Par oglekli piekrastes ūdeņos, par dzīvsudraba piesārņojumu un to, kā atmofizika var palīdzēt to visu nomērīt, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošās pētnieces Anda Ikauniece un Rita Poikāne.

Balasta ūdeņu tvertnes - neaizvietojams sektors uz kuģa

Balasta ūdeņi aizņem 20 % no visa kuģa kravnesības un tie tiek uzpildīti ostā. Šie ūdeņi var būt no jūras, gan okeāna, gan pilsētas notekūdeņi. Kā tiek kontrolēts tas, kas tiek ievadīts un izvadīts ārā no balasta ūdeņu tilpnēm un ko izmantoja kuģu balastam senāk, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas pasniedzēja Ieva Demjanenko.

No dažiem simtiem līdz vairāk nekā 10 miljoniem litru uz vienu kuģi, atkarībā no peldošā transporta līdzekļa izmēra - tik daudz tiek iepildīti balasta ūdeņi  kuģos. Milzīgas tvertnes, kas domātas šiem ūdeņiem, tiek izvietotas kuģu sānos vai apakšdaļā un vienlaikus ar kravas iekraušanu ūdeņi tiek pumpēti ārā, vai otrādi, tos iepilda, kad krava tiek izkrauta. Sīkāk šo procesu mums skaidro Ieva Demjanenko.

Agrākos laikos kuģa stabilitātei neizmantoja ūdeni, bet gan smilšu maisus vai akmeņus, un Rīgā  par šo vēsturi mums atgādina  Ķīpsalā esošais Balasta dambis, kur 18. gadsimtā Rīgā iebraukušie buru kuģi izkrāva lieko balastu (kas tolaik pārsvarā bija laukakmeņi). Vēlāk šo dambi sabojāja plūdi, bet ap 1870.gadu to atjaunoja, un šobrīd redzamais Balasta dambja akmeņu krāvums ir saglabājies no 1885. gada.

Citviet pasaulē šie balasta akmeņi tika izmantoti ēku celtniecībā, piemēram, Kanādas pilsētas Monreālas namos ir iemūrēti akmeņi, ko 19. gs. pilsētas ostā atstāja kravas kuģi no Eiropas.

Balasta saturs mainījās, kad kuģu korpusus sāka būvēt no metāla un aizvien vairāk parādījās tvaika dzinēji, kas kustināja peldošo transportu uz priekšu. Tad ūdeni pasāka izmantot ne tikai tvaika mašīnu darbināšanai, bet arī kuģa  stabilizācijai. 

Tik daudz par balasta vēsturi, bet turpinājumā pievēršamies mūsdienām, kad liela problēma ir balasta ūdeņos esošie  invazīvie organismi – aļģes, baktēriju, kāpuri, zivis, krabji. Lai novērstu šādu nevēlamu radību ieceļošanu, balasta ūdeņi tiek filtrēti. Tāpēc jau vairākus gadus darbojas starptautiskā konvencija par kuģu balasta ūdens un nosēdumu kontroli un pārvaldību.