Vai emocijas var saskaitīt, izmērīt un padarīt par daļu no socioloģiska pētījuma? Vai tik subjektīva cilvēka izpausme - emocijas - vispār ir izmantojamas kā dati? Un ko mēs varam pateikt par procesiem sabiedrībā, mērot emocionālo "temperatūru"? Kā mūsu smadzeņu darbība ietekmē mūsu rīcību un kā savukārt procesi sabiedrībā ietekmē to, kas notiek mūsu smadzenēs un kādas emocijas piedzīvojam? Ko nozīmē emociju socioloģija un kāpēc emocijas ir svarīgi pētīt? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējam kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas docenti, pētnieci Ivetu Ķešāni.

Neiroloģisko traucējumu ārstēšana bērniem agrāk

 kā laika gaitā radās izpratne, ka bērni ir nevis vienkārši “nepaklausīgi”, bet ka viņu uzvedība varētu būt saistīta ar neiroloģiskām problēmām. Tas viss jau pēc mirkļa.

Pagājušā gadsimta 40. gados amerikāņu psihiatrs Leo Kaners, aprakstot ar autismu slimu bērnu uzvedību, lietoja terminu „mātes ledusskapji”, ar to pamatojot, ka autisma cēlonis ir mātes mīlestības trūkums minētajiem bērniem. Kad pasaulē sāka diagnosticēt dažādus garīgus un uzvedības traucējumus bērniem un kā to agrāk ārstēja, stāsta bērnu psihiatrs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs.

Gan UDHS jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms, gan autisms ir seni uzvedības un garīgās attīstības traucējumi, kas var iedzimt no paaudzes uz paaudzi. Tās ir senas parādības cilvēka garīgās veselības laukā, bet to diagnosticēšana un ārstēšana ir jaunāku laiku vēsture. Tikai pagājušā gadsimta 80.- 90. gados varam runāt par mūsdienīgu minēto sindromu izpēti un  atbilstošu terapiju. 1845.  gadā tika izdots dzejolis bērniem par Nemierīgo Filipu, kurš pie ēdamgalda nevar nosēdēt mierā, Filips šūpo krēslu, tad krīt un līdz parauj galdautu ar traukiem un ar šādu savu dīdīšanos sanikno un apbēdina vecākus.

Šo pantiņu var nosaukt par pirmo publikāciju, kur pieminēts Uzmanības deficīta sindroms, saka Ņikita Bezborodovs.