Latvijas simtgade un ar to saistītie pasākumi noteikti ir veicinājuši daudz lielāku interesi par Latvijas vēsturi un nebūs melots, ja teiksim, ka Latvijas vēsture un pamatota tās skaidrošana pēdējos gados ir modē. Viens no vēsturniekiem, kurš Latvijas dzimšanas stāstus, jo īpaši saistībā ar Neatkarības karu, sabiedrībai gana plaši ir skaidrojis, ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons. Varam minēt, ka tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tieši viņš nu jau atkārtoti kļuvis par titula Gada vēsturnieks ieguvēju. Ēriks Jēkabsons ir bijis gana biežs viesis arī raidījumā Zināmais nezināmajā, runājot par dažādām tēmām. Šoreiz saruna par vēstures kā zinātnes lomu mūsdienās un to, vai un kā mēs izvēlamies, ko zināt un ko nezināt, un kas ir un kas nav svarīgi.

"Mēs to vispār gandrīz nenovērtējam," par vēstures pētniecību plašākā kontekstā bilst Ēriks Jēkabsons. „Visuzskatāmākais piemērs ir tas, ka mūsu vēsturi nenovērtē kaimiņi. Un iemesls tam ir tāds pats kā mums. Mēs zinām labāk Francijas vēsturē, ASV vēsturi, bet mēs vispār gandrīz nezinām mūsu kaimiņu vēsturi. Tas rezultējas ar to, ka neizprotam arī savējo. Mēs nevaram saprast savu vēsturi, ja nezinām kaimiņu vēsturi.”

„Mums šķiet, ka mēs esam unikāli, jā, mēs esam unikāli, bet ir daudzas lietas, kuras ir likumsakarīgas, kuras nav tikai pie mums,” norāda Ēriks Jēkabsons. Kā piemēru tam viņš min pretrunas starp iedzīvotāju kārtām cariskajā Krievijā. Tās likvidācijas brīdī 1917.gadā bija tūkstošiem latviešu, kuri piederēja muižnieku kārtai.

„Mums likās absolūti nesaprotami, kā tas var būt. Sistēma cariskajā Krievijā un arī pēc tam vēl kādu brīdi bija tāda, ka cilvēks ar noteiktu izglītību, ieņemot noteiktu amatu armijā, civilajā dienestā pēc noteikta gadu skaita kļuva par muižnieku kārtai piederīgo,” skaidro Jēkabsons.

Vēsturnieks vērtē, ka Latvijā vairāk cilvēkiem raksturīga norobežošanās no agrākiem laikiem, ne interese par tiem.

„Viens no iemesliem, kāpēc norobežošanās ir, ka ir pārāk sarežģīti. Mēs arī vēsturi, man liekas, pasniedzam pārāk sarežģīti, mēs viņu pasniedzam tā, it kā tā vēsture beigtos tur, kur beidzās Latvijas robežas,” uzskata Jēkabsons.

Viņš atzīst, ka sarežģīto Neatkarības kara vēsturi nevar saprast, ja nepaskatās plašākos ūdeņos.

Sava vaina arī sabiedrības mazajā interesē par vēsturi būtu jāuzņemas arī pasniedzējiem, jo ne vienmēr izdodas sagatavot labākos, lai viņi dotos strādāt skolā, līdz ar to vēsturi māca neinteresanti un nesaprotami un šķietami garlaicīgi cilvēkiem, kuriem tas neinteresē.

„Varbūt tiešām mēģināt koncentrēties uz ģimeni un pierādīt, ka visi esam bijuši iekšā caur saviem senčiem tajos procesos,” analizē Jēkabsons.

Vēstures pētījumi Latvijas teritorijā 18. un 19. gadsimtā

Gan idilliskas ainiņas, gan skrupulozi pieraksti, gan pētnieciski darbi, ko 19. gadsimtā ir veikuši  Augusts Bīlenšteins, Gustavs Manteifelis, Jūliuss Dērings, Vilhelms Neimanis un vēl virkne citu izglītotu vācbaltiešu, rakstot par,  kā toreiz teica, vietējās  zemes vēsturi. Kāds ir viņu devums un  ko viņi dokumentēja, stāsta vēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja vietnieks un vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. 

„Ir vairāki desmiti vācbaltu vēsturnieku, kuri ir  pētījuši un aprakstījuši  dzīvi un sadzīvi tagadējā Latvijas teritorijā,” atzīst Mārtiņš Mintaurs.

Ielūkojamies dažu šo cilvēku darbos un sākam ar mācītāju Augustu Bīlenšteinu, kurš 19. gadsimta otrajā pusē izdeva vairākus darbus par latviešu gramatiku, kā arī viņš ir vācis un apkopojis latviešu folkloru un arī publicējis etnogrāfiskus apskatus par latviešu koka celtnēm un darbarīkiem.

Lūk, kā Bīlenšteins raksta par skābputras trauku: „Latviešu nacionālo ēdienu skābputru, kas vasarā ir ļoti atspirdzinoša, gatavo no ūdenī bez sāls, (lai labāk ieskābtu) vārītiem putraimiem, kam vārot pamazām pielej pienu, kā arī vēl siltā šķidrumā iemet rūgušpiena kunkuļus. Šai putrai latvietim ir īpašs trauks putr(as) spannis, putrinieks, stāvine, no vārda stāvēt.

Kad dzēriens šajā traukā jau stipri ieskābis, tas tautā tiek uzskatīts par visgardāko. Skābputras spainis ir līdzīgs toverim, tikai mazāks un rūpīgāk apstrādāts. Traukam ir vāks.”