Pārtikas ražošanas industrijā pētījumu netrūkst. Tiek ieguldīts kā laiks, tā resursi, lai pēc iespējas uzlabotu produktu īpašības un par to, kā tas notiek Latvijā, jau arī esam gana daudz stāstījuši. Tomēr ēdiens viennozīmīgi ir arī kultūras sastāvdaļa un ēšanas tradīcijas var gana daudz pastāstīt par to, kas mēs īsti esam. Kāpēc ir nepieciešams pētīt gan senākas, gan arī mūsdienu ēšanas tradīcijas, raidījumā Zināmais nezināmajā skairdo mākslas zinātņu doktore, ēdienu pētniece Astra Spalvēna.

"Ēdienu un ēdiena kultūru kā atsevišķu fenomenu es pētu vienīgā Latvijā, cik man zināms," atklāj Astra Spalvēna. "Uz ēdienu skatās no citām jomām un tas ir pastarpināts pētījumu objekts, saistot ar kādu citu disciplīnu, piemēram, lingvistiku, valodniecību, etnogrāfiju, antropoloģiju. Ir pētnieki, kas fokusējas uz gastronomiskiem fenomeniem."

"Man šķiet svarīgi, ka arī Latvijā uz ēdienu varētu paskatīties kā uz atsevišķu kulturoloģisku fenomenu, nevis kā obligātu ietvertu kādā disciplīnā, piemēram, vēsturē, socioloģijā vai etnogrāfā," norāda Astra Spalvēna.

Vai latviešiem ēdiens nav tik būtisks kā, piemēram, francūžiem?

"Francijā arī pētniecībā ir atbalstīta, francūži savu identitāti saista ar ēdienu – mēs esam mūsu vīns, mēs esam mūsu antrekots. Viņi to redz kā identitātes sastāvdaļu Latvieši reti saka – mēs esam pelēkie zirņi ar speķi. Mēs saprotam, ka tā ir mūsu tradīcija," skaidro Astra Spalvēna. "Protams tas atkarīgs no pašas virtuves, mēs joprojām tā īsti par savu atsakāmies pieņemt vācbaltiešu virtuvi, kas, protams, ir ietekmējusi to, ko mēs saucam par tradicionālo latviešu virtuvi.

Mums vēl ir daudz jautājumu, lai mēs paši sev atrisinātu attiecības ar ēdienu, ar to, kas ir mūsu ēdiens, kā mēs uz to skatāmies."

Pētniece vērtē, ka, iespējams mums mazāk interesē ēdiens, nekā itāļiem un francūžiem. jo apstākļi bijuši šaurāki vēsturiski.

Kā cilvēku dzīvē ienāca etiķete un galda klāšanas kultūra?

“Cilvēki domā, ka etiķete nāk no aristokrātiem un monarhiem, bet es šo priekšstatu mēģinu lauzt, jo mans tēvs Ādolfs Ferliņš, kurš bija drēbnieks Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, mācīja, ka labas uzvedības normas ir laba komunikācija starp cilvēkiem, nevis formālā etiķete, kas, protams, piedien dažādās situācijas, bet cilvēcīgums pret saviem līdzgaitniekiem,” saka Irma Kalniņa, speciāliste profesionālās etiķetes, komunikācijas un protokola jautājumos.

Kopā ar Irmu Kalniņu raugāmies uz tām manierēm, kas nākušas no sendienām un kur aristokrātijai tomēr ir sava loma. Sākotnēji ēdienu ņēma ar pirkstiem un pirmie galda rīki bija naži, ko visupirms lietoja, lai Akmens laikmetā ēdienu nomedītu. Tās bija asas akmens šķembas, vēlāk no kaula izgrebti asmeņi. Savukārt pirmās karotes tikušas lietotas 1000 gadus pirms mūsu ēras.

Bet par dakšiņas ieviešanu mums jāpateicas 16. gadsimtā dzīvojošai Francijas karalienei Katrīnai Mediči. Irmas Kalniņas bērniem sarakstītajā grāmatā „Pie galda” var lasīt, ka par šo Katrīnas Mediči jauninājumu Francijas galmā sākotnēji izteicās visai nicīgi: „Ko gan viņa iedomājās, vai tad Dieva dotie pirksti nav pietiekami labi?”