Teju divi gadi pandēmijas noskaņas ne vienam vien cilvēkam liek meklēt veidus, kā sevi izklaidēt, atpūsties un atslēgties no ikdienās. Ņemot vērā ierobežojumus un ik pa laikam noteiktā mājsēdes, izklaides bieži ir turpat mājās pie kāda ekrāna. Seriālu skatīšanās maratoni, stundām ilga datorspēļu spēlēšana vai arī grāmatu lasīšana – šie ir tikai daži veidi, kā atpūšamies, patveroties no reālās dzīves. Kā šī bēgšana no realitātes ir kļuvusi par mūsu ikdienu pandēmijas apstākļos un vai tā ir veselīga mūsu psihes aizsargreakcija pret ikdienas grūtībām, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns.

Aktieri kameras priekšā rada citu realitāti

Kino un teātra aktieri caur savu emocionālo pieredzi iejūtas dažādos tēlos, ne reti pakļaujot tam savu ķermeni un dzīves veidu. Ko aktiermeistarībā nozīmē jēdziens "metodes aktieris", kuras Holivudas zvaigznes visspilgtāk iemieso šo metodi un kā tā darbojas?

"Aktierim ir jāiemācas sarežģīto padarīt par vienkāršu, vienkāršo par vieglu un vieglo par skaistu," ir teicis krievu  režisors Konstantīns Staņislavskis, aktiermeistarības metodes ieviesējs, kuras pamatā ir paņēmienu klāsts, kad aktieris identificējas ar tēla iekšējo motivāciju un emocijām, lai tādejādi viņš spētu izteiksmīgi atveidot  savu varoni.  

Vēlāk šo  Staņislavska metodi izmantoja, un pilnveidoja vairāki Amerikā dzīvojošie aktiermeistarības pasniedzēji. Mūsdienās par šīs metodes aktieriem tiek dēvēta vesela plejāde ASV kino zvaigžņu – Dastins Hofmanis, Merila Strīpa, Keita  Blanšeta, Als Pačīno, Uma Turmane,  Nikolass Keidžs  un  vēl citi. Vairāk par šo aktiermeistarbas  metodi un tās spilgtākajiem adeptiem stāsta kinokritiķe un Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma.

Fragmentā dzirdējāt amerikāņu aktieri Marlonu Brando Stenlija Kovaļska lomā 1951. gada uzņemtajā filmā "Ilgu tramvajs". Šis aktieris tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem minētās  aktiermeistarības metodes lietotājiem.

Vēl skatot zināmākos piemērus par aktieru pilnīgu iemiesošanos savos tēlos, varam lasīt par to, kā Adrians Brodijs zaudēja 13 kg sava svara, lai iemiesotos  Varšavas geto  novārdzinātā ebrejā filmā "Pianists", vai Renē Zelvegere, kura uzresnēja, lai filmētos kā britu tuklīte  Bridžita Džonsa, vai Ramī Maleks, kurš gadu  pirms filmēšanas nēsājis zobu plati, lai tādejādi iejustos dziedātāja Fredija Merkūrija tēlā.

"Aktiera darbs būtībā slēpjas divās jomās: spēja konsekventi radīt realitāti un spēja šo realitāti izteikt," ir sacījis aktiermākslas pedagogs Lī Strasbergs. 

Turpinājumā  īsa intervija  ar  Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Ināra Slucku, kura ir  lasījusi un pētījusi un  apguvusi vingrinājumu  kopumu, kas  nepieciešams  minētas aktiermeistarības  metodes izkopšanai.