Noslēgumam tuvojas apjomīgs projekts “No farmaceitiskajām vielām tīri ūdeņi”, kura ietvaros valstīs pie Baltijas jūras tika pētīts un mērīts, kāda ir dažādu farmaceitisko vielu klātbūtne notekūdeņos un pēc tam arī Baltijas jūrām kā arī to, kāda ir Baltijas jūras reģiona valstu prakse nederīgo medikamentu savākšanā. Secinājumi: zāļu un citu medicīnisko līdzekļu atliekvielās būtu jāapsaimnieko citādāk. Ar secinājumiem un arī par to, kāda ir zāļu, kam apkārtējā vidē galīgi nebūtu jānonāk, ietekme uz dabu,raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Iekšzemes ūdeņu nodaļas vecākā speciāliste Anete Kubliņa un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR pētnieks Ingus Pērkons.

Anete Kubliņa farmaceitisko vielu klātbūtni notekūdeoņos redz kā būtisku problēmu. Projektā apsekoja farmaceitisko vielu klātbūtni piecās valstīs virszemes ūdeņos, piekrastes ūdeņos, sedimentos, akvakultūrās, visur farmaceitiskās vielas tika konstatētas. 

"Īpaši paaugstinātas koncentrācijas tika konstatētas lejpus notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūdēm," norāda Anete Kubliņa.

Paņemtie ūdens paraugi liecina, ka dažas vielas iekārtas attīra, dažas attīra daļēji, vēl kādas ir pat lielākās koncentrācijās izplūst no attīrīšanas iekārtām.

Ingus Pērkons vērtē, ka zāļu atliektvielu klātbūtne notekūdeņos būtu samilzusi problēma Latvijā, bet tā ir problēma visā pasaulē, aspekts, ko nevajadzētu ignorēt.

"Tēma joprojām ir samērā nezināma. Mēs runājam par savienojumiem, kas ir ļoti efektīvi pat nelielos daudzumos. Kad mēs runājam par kaut kādu apkārtējās vides piesārņojumu, bieži vien tā labākā informācija rodas no situācijām, kad viņi ir ļoti augstos līmeņos.

Bet, runājot par zālēm, tās ir konstantas neliela daudzuma emisijas,  kur pirmās sekas mēs varam redzēt vien pēc daudziem, daudziem gadiem. Tādēļ gribētos teikt, ka problēma pagaidām nav nedz liela, nedz arī maza tīri tādēļ, ka mēs nezinām, kādas varētu būt šīs problēmas sekas, atzīst Ingus Pērkons.

Pētnieki skaidro, ka zāļu atliekvielu daudzums notekūdeņos mainās atkarībā no sezonas, piemēram, gripas sezonas laikā būs vienu medikamentu atliekvielas vairāk, pavasarī savukārt vairāk alergēni. Tāpat jārēķinās, ka ņemot vienā stundā var būt viena koncentrācija, pēc laika tā var būt citāda. Jārēķinās, ka katrai notekūdeņu attīrīšanas stacijai ir sava efektivitāte.

"Latvijā pagaidām ir gūts samērā neliels ieskats, pārsvarā Lielupes upju baseinu apgabalā tika veikti mērījumi - Mūsā, Mēmelē, Lielupē, tāpat arī Rīgas jūras līcī netālu no Rīgas ūdens izplūdes. Tika apsekotas arī trīs notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūdes, kas reprezentē Lielupes un arī Daugavas upju baseinu apgabalu," skaidro Anete Kubliņa.

Visvairāk dažādu vielu koncentrācijas tika konstatētas Puplas upē Olainē. Izteikts ir tas, ka lielākas tās koncentrācijas lejpus notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūdēm. 

Ingus Pērkons atzīst, ka Latvijā ir salīdzinoši neliels iedzīvotāju blūvums un daudz ūdens resursu, līdz ar to zāļu atliekvielu koncentrācija nav tik izteiktā. Tāpat jāņem vērā, ka kvalitātes standarti ir izstādāti tikai diklofenakam, bet farmaceitisko savainojumu skaits, kurus mēs ikdienā lietojam, ir vairāki simti. 
"Tas ir pavisam neliels daudzums tādā kopējā diapazona, kuras tad ir iespējams objektīvi izvērtēt," norāda Pērkons.

Runājot par zāļu atliekvielu ietekmi uz vidi, Ingus Pērkons min kādu interesantu piemēru par antidepresantiem. Šo savienojumu lietojums pieaug, bet par tiem arvien zināms ir maz.

"Nav tā, ka viņi ir selektīvi tikai un vienīgi uz cilvēkiem, bet viņi var mijiedarboties arī ar dzīvnieku sugām. Ir pāris savā ziņā pat fascinējoši pētījumi, kas nav viegli ieraugāmi apkārtējā vidē. Zviedrijā, ja nemaldos, tika pētīti asari, kuri atradās vidē, kur bija antidepresants. Sākotnēji, protams, nekādas izmaiņas vai pataloģijas netika ieraudzītas, bet

pētnieki skatījās, kā mainās šo asaru uzvedība. Piemēram, viņiem pieaug apetīte, tas nozīmē, ka viņi vienkārši sāka šo konkrēto ūdenstilpni izēst. Un tas rada tādu savā ziņā domino efektu arī pārējām esošajām sugām, kas šajā vietā atrodas, un tādā veidā šis domino efekts ietekmē visu tuvējo ūdenstilpni," atklāj Ingus Pērkons.

"Savukārt pretējs efekts tika novērots miermīlīgajām sugām, kas kļuva, teiksim, drosmīgākas. Ja drosme cilvēku pasaulē skaitās tāda diezgan laba īpašība, ja tu esi maza zivs, tad būt drosmīgam nemaz nav tik labi. Mēs varbūt filmās esam redzējuši, ka mazās zivs stājas pretī dusmīgai haizivij, un beigās viss ir labi. Diemžēl dzīvē ir tā, ja mazā zivs stājas pretī plēsīgai līdakai, tad lielākoties tas beidzas ar to, ka mazā zivs nonāk līdakas vēderā. Attiecīgi tas arī ir drauds šai te mazo zivju populācijai. Savukārt tas dod papildus bonusa punktus plēsējiem. Un tādā veidā ir priekšrocība plēsējiem, kas atkal sāk dominēt konkrētajā ūdenstilpnē un atkal jau izraisa problēmas, kas primāri skan tieši bioloģisko daudzveidību. Ir diezgan daudz tādu mazu piemēru, kas varbūt liekas maznozīmīgi, bet tiem var būt ļoti ilgas sekas," turpina Ingus Pērkons.

Zāļu "uzvedība" cilvēka organismā

“Daudzi cilvēki, izlasot medikamentu anotācijā uzskaitītas blaknes, atsakās šo medikamentu lietot, bet ir jāizvērtē, kāds ir risks un kāds ir ieguvums, lietojot konkrēto medikamentu” saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore Santa  Purviņa. Viņa skaidro, kā  testē  medikamentu radītās blaknes, kā nosaka šo blakus parādību biežumu un kā  zāles iedarbojas cilvēka organismā.