Dažkārt atklājumi vēsturē notiek ilgu gadu garumā, citkārt tos uziet pavisam nejauši. Tā tas noticis arī Latvijā, pētot Latvijas teritorijā uzietu poēmu, kurā pirmo reizi aprakstīts Freizera sindroms jeb reta anomālija. Medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete atklājusi, ka iedzimtā anomālija Freizera sindroms novērots jau krietni agrāk nekā 19. gadsimta otrajā pusē. Pirmais to aprakstījis 16. gadsimtā Rīgā dzīvojošais humānists un dzejnieks Daniels Hermanis (1543 - 1601). Ko šādi atklājumi stāsta par medicīnas izpratni un lomu tā laika sabiedrībā un kāds detektīva darbs jāveic pētniekiem, lai izprastu sen rakstītā būtību, skaidro medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete un latīniste un seno iespieddarbu pētniece Laura Kreigere-Liepiņa.

Anatomijas saistība ar mākslu: izstāde “Anatomija un ārpus tās”

Pavisam nesen apmeklētājiem durvis vēra Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Šobrīd visos muzeja stāvos līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai interesentiem iespējams skatīt izstādi – septiņus neparastus anatomijas un mākslas sadarbības rezultātā tapušus darbus, kas katrs savā unikālajā veidā sasaucas ar izstādes nosaukumu “Anatomija un ārpus tās”. Mākslinieki no Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrālijas pandēmijas apstākļos pārvarējuši ne tikai fiziskās robežas, bet darbos pētījuši arī cilvēka ķermeņa robežas un iespējas tās pārkāpt. Un, pārvarot laika zonu robežas atbilstoši šim brīdim, ar trim māksliniekiem tiekos attālinātā sarunā, lai iepazītos ar izstādes ideju un mākslinieku individuālo pieskārienu. Par idejas aizsākumiem stāsta izstādes kuratore un medicīnas māksliniece Paskāla Poljē.

Viens no izstādes darbiem Rīgā ir gluži kā no anatomijas grāmatas izņemta cilvēka roka, kurā labi redzami nervi un asinsvadi, un roka veic graciozas kustības, pirkstus gan saliecot, gan atliecot. Tas ir Nīnas Sellārsas darbs “Aptveršana” - digitāla animācija preparētas rokas vaska modelim. Nīna ir māksliniece no Austrālijas, kuratore Harija Brūksa Allena Anatomijas un patoloģijas muzejā Melburnas Universitātē, un kā viņa pati norāda sarunā, viss viņas mākslā ir balstīts anatomijā.

Nīnas Sellārsas darbs lieliski iekļaujas starp muzeja eksponātiem, un māksliniece atklāj, ka viņai top vēl citas drosmīgas idejas, kā animēt ne tikai vaska modeli, bet arī īstu paraugu no bioloģiska materiāla. Īsta cilvēka roka, kurā atstātas tikai saites un kauli un kas robotizētā veidā radīs žestus gluži kā izstādē redzamā roka. Tāds būs mākslinieces nākamais veikums, un tas kalpos kā mācību materiāls. Un nu mūsu sarunā iesaistās Braiens Grīns - tēlnieks un dzejnieks, kurš savā darbā izstādē izmantojis pavisam citu pieeju. Iedvesmu un interesi par zinātni un fizikas likumiem mākslinieks guvis, noklausoties kādu stāstu radio par fiziķu ikdienu. Proti, uzzinot, ka kāds no fiziķiem nācis klajā ar jaunām tēzēm, citi fiziķi nevis lasa šīs tēzes, bet uzmeklē to autoru sēžam kādā kafejnīcā, gluži tāpat kā mākslinieki to darīja 19. gadsimtā, un tad apspriež šīs tēzes dažkārt pat triju vai četru mēnešu garumā. Šāda veida pieeja ļoti ieinteresējusi arī Braienu Grīnu, liekot sarežģītas domas ievīt dzejā.

Savukārt mākslinieces Paskālas Poljē darbs ir ārpus stikla vitrīnas uz paaugstinājuma novietots skenēts, 3D printēts sena zemgaļa galvaskauss. Oriģināls atrodams turpat blakus muzeja kolekcijā, un tas ir vissenākais muzeja eksemplārs. Pieejiet šim skenētajam galvakausam tuvāk, ieskatieties tā orbītās un varbūt kādā brīdī sev par pārsteigumu atklāsiet, ka šis galvaskauss patiesībā vēro jūs, atspulgu paužot kādā tuvumā esošā ekrānā. Par darba ideju turpina Paskāla Poljē.

Mākslas un anatomijas krustpunkti nav nekas jauns, tie meklējami jau krietni senākos gadsimtos, daudz piemēru varam atrast Renesanses laikā un jau pieminētā Andreasa Vezālija darbos. Kā norāda Izglītības projektu vadītājs Anatomijas muzejā Kaspars Zaltāns, mūsdienās mēs vienkārši turpinām šo komunikācijas veidu. Anatomijas muzejs mākslu kā mediatoru izmanto arī savā ikdienas darbā, un izstāde “Anatomija un ārpus tās” ir vēl viens paņēmiens, kā to darīt, turklāt atšķirīgos veidos.

Izstādes veidotāji uzskata, ka labai mākslai vajadzētu pārkāpt robežas. Bet kā mūsdienu anatomiju un mākslu transformēs tehnoloģijas? Tas ir jautājums, ko var risināt ikviens apmeklētājs, skatot izstādi “Anatomija un ārpus tās” līdz nākamā gada janvāra beigām.