Gada dzīvnieks šogad - ezis. Kamēr to cildinām, pats varonis guļ dziļā ziemas miegā. Ko adatainais dārza kaimiņš dara tad, kad ir nomodā? Ko zinām par ežu dzīvi un paradumiem?

Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm ļoti līdzīgas ežu sugas – baltkrūtainais ezis Erinaceus roumanicus un brūnkrūtainais ezis Erinaceus europaeus. Biežāk sastopams baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija. Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos, norādīja muzejā.

Ezis ir neliela auguma apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Galva neliela, ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste. Kājas salīdzinoši īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī zemes rakšanai.

Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt.

Muguru un sānus klāj 2 centimetru garu adatu kažoks, bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu. Briesmu gadījumā ezis spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas.

Eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju – meža malas, lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētās. Aktīvi gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā laikā. Tie ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem – vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu mazuļus, olas. Ežu dzīves ilgums ir 5–7 gadi. To dabiskie ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi. Dzīvniekus apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana.