Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni nosaucis upju straujteces un dabisku upju posmus. Kāpēc šis biotops īpaši jāizceļ un kādas dabas bagātības slēpj dabiskas upes, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas skaitīšanas projekta vadītāja Irisa Mukāne.

Irisa Mukāne norāda, ka tipisku straujteci var sadzirdēt jau pa gabalu un pazīt pēc ūdens ņirbēšanas. Straujteces uzskata par ekoloģiski vērtīgām, jo straumes ātruma dēļ tās bagātinās ar skābekli un tajās intensīvāk norit upes pašattīrīšanās procesi.

Latvijā ir sastopami divi straujteču veidi - ar lielāku un ar mazāku straumes ātrumu. Makšķerniekiem vairāk patīk straujāk tekošās upes, jo tās ir lašu, taimiņu un foreļu upes. Lēnāk tekošas ir karpveidīgo zivju mājvieta.

"Upju straujteces un dabiskie upju posmi ir Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājams biotops," norāda Rūta Sniedze-Kretalova. "Būtiski ir dabiskie upju posmi, kur ūdens tecējums nav tik straujš."

Dabisko saldūdeņu biotopu stāvoklis ir atšķirīgs Latvijas reģionos un upju baseinu apgabalos.

"Vislabākā situācija ir Gaujas upes baseina upēm, vissliktākā ir Zemgalē Lielupes baseina upēm.

No Lielupes upes baseina upēm 68% neatbilst Eiropas Savienības nozīmēs īpaši aizsargājam biotopam, jo tās pārveidotas, taisnotas vai padziļinātas kādā laika posmā. Arī šajā upes baseina apgabalā biotopi, kas atbilst upju biotopu posmam, bet tie ir zemākas kvalitātes. Tas skaidrojams ar lielo aramzemju un meliorēto zemju īpatsvaru Zemgalē, jo Zemgale ir Latvijas maizes klēts," atzīst Irisa Mukāne. "Gaujas upes baseina upēm ir salīdzinoši labāka biotopa kvalitāte. Šīm mazām skaistām upītēm.

Kā izcilas kvalitātes upju piemērus varam minēt Vaidavu, Strīķupi, Vizlu, Amatu, Rauzu. Arī Gaujas straujteces posmus."

Gada sēnes titulu smailā stiklene

Kā apsūkāta skābā bonbonga, tāda izskatās šī gada sēne – smailā stiklene, kuru gan varēs pamanīt tikai vēlā pavasarī, bet Latvijas Nacionālā dabas muzeja speciālistes mikoloģes Diāna Meiere un Inita Daniēle stāsta ne tikai par smailo stikleni, bet arī par tām, kuras var atrast ziemas laikā.

Šogad gada sēne ir sēne acu priekam un rūpīgam vērotājam, jo stiklenes nav ieskatāmas ēdamo sēņu kategorijā. Un arī izskats šai sēnei ir daudzveidīgs. Kā teikts mikologu mājas lapā, skaistā krāsa ne vienmēr palīdz – piemēram, vienas un tās pašas sugas augļķermeņi jauni var būt oranži, pieauguši kļūt dzelteni, bet vecumā izbālēt vai kļūt zaļgani. Cepurīte un kātiņš mēdz būt gļotaini, lipīgi vai gandrīz sausi. Kā lai saprot sēņu nespeciālists, kura tad no zālēs augošām ir stiklene un kura vienkārši kāda skaista suņu sēne. Tāpēc Inita Dāniele turpina skaidrojumu par šī gada sēni. smailo stikleni un citām tās tuvām radiniecēm.

Latvijā šobrīd ir zināmas 20 stikleņu sugas un, kas zina, varbūt šajā vasarā un rudenī tiks atklāta vēl kāda, bet kamēr gaidām stiklenes parādāmies, tikām prasmīgāki un vērīgāki sēņu zinātāji jau priecājas par tām, kas rodamas ziemā.