Gēnu rediģēšana paver jaunas iespējas un neapšaubāmi ir kļuvusi par vienu no mūsdienu ievērojamākajiem sasniegumiem medicīnā. Pirms vairākiem gadiem stāstījām par gēnu rediģēšanas CRISPR metodes iespēju mazināt reto slimību iedzimtību, tagad šādi labojumi gēnos piedāvātu risināt arī citas, līdz šim ģenētiski neārstējamas slimības. Vienlaikus, aktuāls kļuvis jautājums par gēnu rediģēšanas ētisko aspektu un te īpaši aktuāli runāt par kādu nesenu gēnu rediģēšanas eksperimentu Ķīnā, kas izraisījis lielu nosodījumu zinātnes pasaulē.

Ķīnā ir piedzimuši bērni, kuriem veikta gēnu rediģēšana, ar mērķi mazināt HIV uzņēmību. Zinātnes pasaulē šis gadījums izraisījis sašutumu, jo var radīt veselības risku jaundzimušajiem un pārkāpj starptautiskās zinātnes ētikas normas. Raidījumā Zināmais nezināmajā par ģenētikas pētījumiem stāsta Latvijas pārstāve UNESCO Starptautiskās bioētikas komitejā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska.

Medicīnas ētikas jautājumi pagātnē

16. gadsimtā flāmu ārsts un anatoms Andreass Vezālijs saraksta grāmatu par cilvēka anatomiju, kas tolaik bija visiespaidīgākais darbs par cilvēka ķermeņa uzbūvi un lai šāds darbs rastos, Vezālijam nācās zagt līķus, lai tos preparētu un saprastu, kā tad darbojas un ir veidots cilvēka ķermenis.

Vai mūsdienu medicīnas ētikas rakursā mēs Vezālija rīcību par šo līķu zagšanu dēvētu par neētisku, retoriski vaicā Rīgas Stradiņa universitātes docents filozofs Ivars Neiders.

Par medicīnas ētiku varam sākt runāt tad, kad medicīna kļūst pa zinātni, kad pasaulē sāk notikt zinātniski pamatoti pētījumi par zāļu iedarbību un slimību gaitu. Un tas ir 19.gadsimta beigas un 20.gadsimta sākums. Kā vienu no tā laika skaļākajiem medicīnas ētikas pārkāpējiem Ivars Neiders min vācu ārstu Albertu Neiseru, kurš 20.gs. sākumā atklāja gonorejas izraisītāju, bet tajā pašā laikā veica klīniskos pētījumus par sifilisu, neinformējot savus pētījumā iesaistītos pacientus.