"Tas ko mēs pašlaik saprotam ar radniecības pamatprincipiem, ko domājam, kā esam savstarpēji saistīti, kas ir ģimene, kādas ir mūsu radu saknes, priekšteči, šie uzskati latviešu vidē izveidojās apmēram 19.gadsimta vidū. Tas saistīts ar konkrētam lietām, kas izriet no valsts politikas," raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Klāvs Sedlenieks.

Satversmes tiesas spriedums lietā par viendzimumu pāru tiesībām uz bērna dzimšanas atvaļinājumu raisījis un noteikti vēl raisīs plašākas diskusijas par ģimenes jēdzienu. Taču kā veidojusies izpratne par ģimeni un radniecību Latvijā, kas ir tuvinieki un cik plaša ir latvieša ģimene, skaidro sociālantropologs, Rīgas Stradiņa Universitātes vadošo pētnieks, docents Klāvs Sedlenieks.

Izpratne par radniecības veidošanos saistīta ar dzimtbūšanas atcelšanu un uzvārdu došanu, kā arī privātīpašuma veidošanos latviešiem.

Vārds ģimene un arī koncepts par ģimeni arī izveidojas aptuveni tajā pašā laikā. 

"Šīs visas lietas, par kurām šobrīd runājam kā dabiskām, tās ir veidojušās šajos sociālajos procesos un ģimene kā jaunvārds ienāk tikai 19. gadsimta otrajā pusē," norāda Klāvs Sedlenieks.

"Tas, par ko tajā laikā nevaram runāt, ir plašāks radu kopums, kurā ietilpst brālēni, māsīcas, otrās pakāpes brālēni un māsīcas, ko tagad varam ar dažādiem paņēmieniem uzzināt vai atcerēties, bet, kas prasa arī dziļas vēstures zināšanas."

Šāda radu loka apzināšanai nepietiek, ka zina tikai vectētiņu un vecmāmiņu, jāzina arī viņu brāļi un māsas.

"Vēl jāpatur prātā, ka tie, kuri nebija saimnieki, pārvietojās diezgan aktīvi. Kad viņi pārvietojās starp saimniecībām, viņu kontakti bija diezgan ierobežoti un bieži pārtrūka. Ja nebūtu mūsdienu komunikācijas iespējas, daudz grūtāk būtu uzturēt sakarus starp kādu, kas aizmigrējis uz Londonu," vērtē Klāvs Sedlenieks.

Radu lokā parasti ietilpst vecāki un bērni, brāļi un māsas, vecvecāki.

"Vēl jāpiemin viena īpatnība, kas ietilpst radu lokā - krustvecāki. Latvijas gadījumā īpatnēji, un tā bijis jau sen - par krustvecākiem ņem radus. Tas nav izplatīts citur pasaulē," skaidro Klāvs Sedlenieks.

Pētnieks norāda, ka latvieši pieder pie bilaterālās radniecības sistēmas, kas pamatā nedala radiniekus no mātes un tēva puses. Līdz ar to nav pamata noteikuma, kuri radi būtu tuvāki. 

"Tas nav tā visās sabiedrībās, ir sabiedrības, kur ir unilineārā sistēma, kas nozīmē, ka tiek tikai tēva puses vai tikai mātes puses radi uzskatīti par radiem. Pārējos neuzskata par radiem vispār. Tas ir līdzīgs princips, ka mēs mantojam uzvārdus, mēs mantojam uzvārdus pa tēva līniju," norāda Klāvs Sedlenieks.

"Varam iedomāties, kā būtu, ja uzskatītu par saviem radiem tikai tos, kas ir mūsu uzvārdā un pārējie, piemēram, mātes brālis vai mātes tēvs, tie netiek uzskatīti par radiem vispār. Tas nozīmē, ka mātes brāļa bērnus neuzskata par radiem, bet tēva brāļa bērnus uzskata par radiem."

"No mūsu īpatnējās sistēmas izriet, ka ir nosacīti neierobežots radu pulks. Ar to sastopas mūsdienās dzimtas koku veidotāji, nav līnijas, kur novilkt, kur beidzas iespējamais radu loks," bilst Klāvs Sedlenieks.

Tuvradnieciskas attiecības jeb incests nebūtu atbalstāms

Pēcnācēju radīšana brāļa un māsas vai brālēna un māsīcas starpā vēsturiski uzlūkota dažādi. Arī mūsdienās uz to joprojām var raudzīties gan no medicīniskā, gan sociālā leņķa. Taču jau pagājušajā gadsimtā tapis skaidrs, ka tuvradnieciskas attiecības jeb incests var radīt risku iespējamā bērna veselībai. Kāpēc tuvradnieciskas attiecības nav vēlamas pēcnācēju radīšanā, skaidra akadēmiķis, profesors, Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents Īzaks Rašals.

Gēniem mēdz būt dominantās un recesīvās formas jeb alēles, un recesīvā forma ģenētiskās iezīmes veidošanos ietekmē mazāk nekā dominantā forma vai arī neietekmē nemaz. Tiesa gan, tieši recesīvo formu mantošana kādām nelabvēlīgām iezīmēm no abiem vecākiem var izsaukt saslimšanas. Proti, situācijā, kad gan tēvam, gan mātei ir kāda nelabvēlīgās iezīmes kopija recesīvā formā, pastāv ¼ varbūtības, ka to saņems arī bērns. Taču funkcionālu gēnu cilvēkam ir vairāk nekā 20 000, un katram no mums ir daudzi simti nelabvēlīgo iezīmju recesīvā formā, un, ja pēcnācējs tiek radīts tuvradnieciskās attiecībās, piemēram, starp brāli un māsu, tad šī varbūtība, ka bērns no abiem vecākiem saņems nelabvēlīgās iezīmes, ir krietni lielāka nekā ¼.