Kartes ir viens no vērienīgākajiem vēstures avotiem, kas nonāk pētnieku rokās. Tās stāsta ne tikai par aizgājušā laika ģeogrāfiju, bet arī par politisko iekārtu, tehnoloģiju attīstību un arī sadzīvi. Par to stāsta arī tikko klajā nākusi grāmata "100 kartes pirms Latvijas valsts", kas ir otrais Latvijas Nacionālās bibliotēkas un izdevniecības "Jāņa sēta" kopdarbs. Ko šīs kartes stāsta par dzīvi Latvijas teritorijā pirms valsts dibināšanas? Kā kartēs atainota industrializācija, dzimtbūšanas atcelšana un nacionālā atmoda, pilsētu uzplaukums un epidēmijas, skaidro izdevuma autors un redaktors Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenais bibliotekārs Reinis Vāvers un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans.

Grāmata ir sava veida turpinājums 2018. gadā izdotajam karšu un vēstures mīļotāju iecienītajam darbam "100 gadi 100 kartēs", kas aptver laika posmu no Latvijas valsts dibināšanas līdz 2017. gadam. Šoreiz grāmatas veidotāji ir ielūkojušies senākā pagātnē – tā dēvētajā garajā 19. gadsimtā jeb laika posmā no 1795. gada, kad visa mūsdienu Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, līdz Pirmā pasaules kara gaitas lūzumam 1917. gadā.

Grāmatā iekļautas gan vēsturiskas kartes no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un citu atmiņas institūciju krātuvēm, gan "Jāņa sētas" izstrādātas kartes, kas ilustrē dažādus Latvijas vēstures aspektus. Daudzas no grāmatā iekļautajām kartēm ir bibliogrāfiski retumi, ar kuriem plašāka sabiedrība tagad var iepazīties pirmoreiz. Turklāt grāmatas tapšanas procesā atklāta senākā zināmā līdz mūsdienām saglabājusies karte latviešu valodā. Tā publicēta 1836. gadā un parāda Tuvo Austrumu reģionu Jēzus Kristus dzīves laikā.

Kartes mūsu galvā ļauj neapmaldīties

Staigājot pa svešu vietu mums ir divas kartes – viena ir galvā, otra – acu priekšā, un cilvēkam ir problēma tās abas salikt kopā. Kāpēc mēs apmakdāmies, kā var trenēt ģeotelpisko orrientāciju un kāds izskatās vadātājs?

„Par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tos garus, kuri vientuļus gājējus vai nu nakts vai dienas laikā vadā un maldina, ka nespēj sasniegt to vietu, kurp tie nodomājuši iet. Šie pa lielākai daļai bijuši tādu cilvēku gari, kuri savu mantu priekš nāves apglabājuši, vai arī tādi, kas nelaikā dabūjuši vai padarījušies sev galu,” teic viens no ticējumiem, kas rodams mūsu folklorā par vadātāju – vispopulārāko maldīšanās stāstu personifikāciju. Pirms raugām kādi ir iemesli, kas cilvēku, vārda tiešā nozīmē, aizved neceļos, neliels ieskats folkloras materiālos saistībā ar maldīšanos. Apmaldīšanās stāstus ilgstoši ir vākusi un pētījusi Latvijas Universitātes Literatūras Folkloras un Mākslas Institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone, kura savu paveikto apkopojusi monogrāfijā „Apmaldišanās poētika. Teikās, stāstos un sarunās.” Sanitai attālināti ierakstītā sarunā skaidro, kāds ir vadātājs.

„Ja tu pa lauku ej, tad tu noņem vien taisu virzienu, ej! Bet tur [mežā] tev cers ir priekšā, tur jāpagriežas, tev atkal odze, tev koks ir priekšā, un cik vēl locies, locies starp tiem kokiem, kamēr tu nezini, kur aizvelcies,” tā lasām vienu no pierakstītajiem maldīšanās pastāstiem Sanitas Reinsones monogrāfijā.

Turpat autore raksta šādi: „Apmaldīšanās ir paradokss. Vispārējas urbanizācijas un straujas tehnoloģiskās attīstības laikā, kad ir pieejama globālās pozicionēšanas sistēma, kad gandrīz ikvienam kabatā ir parastais vai pat viedais mobilais tālrunis, kad ir pieejama gājējiem un transportam piemērota infrastruktūra, apmaldīties, rodoties kaut īslaicīgai dezorientācijai, vismaz cilvēku iekārtotā vidē nav iespējams.”

Tomēr maldāmies mēs arī šodien. Un ir tas ir fakts, ka viedās navigācijas ierīces padara mūsu orientēšanos spējas vājākas. Tur līdzēt var analogā karte, kurā velkam ar pirkstu līdz, ejot pa nepazīstamu apvidu. Tā var trenēt savas telpiskas prasmes, norāda LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas pētnieks, profesors Jurģis Šķilters.