Par masonu kustību jeb brīvmūrniecību droši vien teju katrs būs dzirdējis kādu stāstu vai leģendu. Kurš tik neesot šīs slepenās organizācijas biedrs? Un kādi gan slepeni rituāli tās sanākšanās netiekot veikti? Tas, ka par masoniem zināmā, šķiet, ir mazāk nekā nezināmā, cilvēkiem liek izdomāt pašiem savus stāstus un atbildes uz jautājumiem, kas tur īsti notiek. Un, iespējams, tāpēc masonus ir pētījuši arī vēsturnieki. Raidījumā Zināmais nezināmajā uz sarunu esam aicinājuši vienu no pētniekiem, kas pievērsies masonu kustības izzināšanai - studijā vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors,  arī LU rektora pienākumu izpildītājs Gvido Straube.

"Ja runājam par brīvmūrniekiem jeb masoniem, saka, tā ir slepena organizācija. Savā būtībā tā kopš 18. gadsimta sākuma, varētu pilnīgi precīzi teikt, kopš 1717. gada, ir slēgtā organizācija nevis slepena. Faktiski visi cilvēki, kas ir bijuši uzņemti ložās, tie bijuši lielākoties bijuši sabiedrībā ļoti labi pazīstami cilvēki augstos amatos līdz pat valdniekiem ieskaitot.

Līdz ar to nekādā gadījumā tur nav slepenības, un galu galā, ja būtu slepens, laikam kaut kādām drošības iestādēm būtu jāvēršas pret šīm organizācijām. Līdz ar to vārds slepens īsti neizsaka brīvmūrniecības būtību," skaidro Gvido Straube.

Rietumos pat brīvmūrniekiem regulāri ir atvērto durvju dienas.

"Būtība ir tajā, ka brīvmūrniecībā nevar iestāties jebkurš no ielas, gan tagad jau ir tādas tendences kaut kur Rietumu liberālajā pasaulē, ka lielveikalā stāv lapas, kuras varēs aizpildīt un iestāties ložā. Bet pamatā tā ir organizācija, kas faktiski kooptēja jeb aicina piedalīties cilvēkus. Līdz ar to ir jābūt šiem kontaktiem, tā ir varbūt vienīgā specifika. Un pasākumi tiek es pat gribētu teikt, spēlēti, lai tikai demonstrētu šo it kā slepenību.

Bet ir jāsaprot, ka brīvmūrniecībā ļoti daudz, varbūt pat lielākai daļai lietu, kas tur tiek izspēlētas, ir simbolu nozīme," norāda Gvido Straube.

"Slepenība ir tāda rakstura audzināšana - māki glabāt noslēpumus, padomā pirms kaut ko runā, vai par to kaut ko zini. Ir jābūt zināšanām.  Tā ir viena no brīvmūrniecības idejām, ka tev ir regulāri jāpapildinās, jāpilnveidojas visdažādākās jomās, jo sevišķi garīgā un intelektuālā jomā," atzīst Gvido Straube.

Vaicāts par kustības lomu Latvijā mūsdienās, Gvido Straube uzskata, ka šobrīd cilvēkiem ļoti daudz izaicinājumu atšķirībā no 18. gadsimta, kad pamatā visa inteliģence Rīgā, Vidzemē un Kurzemē pamatā bija brīvmūrniecībā. 

"Līdz ar to tā faktiski bija tāda blakus struktūra valstij. 18. gadsimta 70. gados brīvmūrniecībā ienākt blakus intelektuālai ienāk politiskā vara un nauda, līdz ar to var daudz ko padarīt. Lielā mērā ir uzskats, ka arī Merķeļa "Latvieši" ir brīvmūrnieku ideju dokuments. Mēs to pierakstām tikai Merķelim, bet man liekas, ka tā ir veselas lielas cilvēku grupas domāšana pateikta," uzskata Gvido Straube.

Tajā pašā laikā Gvido Straube atzīst, lai arī mūsdienās "brīvmūrniecība nav tik jaudīgs institūts, bet idejas joprojām ir dzīvas, līdz ar to, ja cilvēki pieturās pie šīm idejām, kuras brīvmūrniecība proponē, tas nav nekas slikts, bet labs pasākums kā sevi pilnveidot".

Pagrīdes organizāciju darbība Latvijas brīvvalsts laikā 

Monarhisti, nacistu atbalstītāji un komunisma ideju sējēji – lielākas un mazākas organizācijas, kas pagājušā gadsimta 20. -30. gados  darbojās Latvijā.

Nodibinoties Latvijas valstij, netrūka tādu, kas aizvien ilgojās pēc cara tētiņa kārtības, citi atkal, sajūtot jaunās vēsmas Vācijā pēc Pirmā pasaules kara, atbalstīja fašismu, arī galēji nacionāli noskaņotie apvienojās kopā un, protams, komunisma ideju atbalstītāju arī te netrūka. Tieši par pēdējiem runājot, Latvijas Komunistiskās partijas biedri atšķīrās no šeit legāli darbojušās LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātu partijas), kas arī bija kreisi noskaņoti, tomēr savās izpausmēs daudz mērenāki, nekā Latvijas komunisti. Par  politiskām organizācijām Latvijā starpkaru posmā stāsta Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Aivars Stranga.