Klajā nākusi Karstena Jānkes grāmata "Hanza", kas iepazīstina ar jaunākajiem pētījumiem par Hanzu un meklē atbildi uz jautājumu, kas bija šī neparastā tirgotāja apvienība, kura lika lauzīt galvu Anglijas karalim? Kādi mīti valda Eiropas kolektīvajā vēstures uztverē par Hanzu un kāpēc mūsdienās Hanza ir kļuvusi par teju tūrisma simbolu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks Ilgvars Misāns. Viņš ir arī grāmatas "Hanza" zinātniskais redaktors.

"Par Hanzu pastāv daudz mītu un pēdējos 30 gados vēstures zinātnē Hanzas pētniecībā ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kas plašākai sabiedrībai nav zināmas. Tas mani pamudināja piedāvāt šo grāmatu latviešu lasītājiem, jo mūsdienīgas informācijas par Hanzu trūkst," norāda Ilgvars Misāns.

Viņš atzīst, ka par šo apvienību netrūkst mītu un maldu un grāmatā ir vairāku mītu apraksti un to rašanās skaidrojums.

Kā piemērus Misāns min dažādus skaidrojumus par Hanzu Vācijā vēstures gaitā, līdz pat uzskatam, ka Hanza bijusi Eiropas Savienības priekštece.

"Jaunākajā literatūrā Hanzu analizē un apraksta ne tik daudz kā pilsētu savienību, bet no tirgotāju un viņu saimniecisko interešu viedokļa.

Atšķirībā no agrākajiem traktējumiem mūsdienās akcentē, ka Hanza drīzāk vienoja ne pilsētas kā tādas, bet pirmām kārtām tajā dzīvojošos tirgotājus, kuri apvienoja spēkus privilēģiju iegūšanā, privilēģiju aizsargāšanā ārzemēs. Līdz ar to Hanzu traktē kā tirgotāju kopību, kā tirgotāju tīklu," skaidro Ilgvars Misāns.

Vēsturnieka Karstena Jānkes grāmata Hanza ir aizraujošs kopsavilkums par jaunākajiem pētījumiem par Hanzu, skaidrojot gan to, kas Hanza bija, gan arī to, kas šī tirgotāju savienība nebija. Darba pamatā ir zināšanu apmaiņa starp kolēģiem Rīgā, Tallinā, Tamperē, Groningenā, Porto un Seviljā.

Hanzai ir īpaša nozīme Latvijas, Livonijas un visas Baltijas jūras telpas vēsturē. Hanzā apvienojušies tirgotāji caur šo organizāciju veidoja ciešu saikni starp austrumu un pārējo Eiropu. No Aleksandrijas līdz Novgorodai tirgotāji bija starpnieki ne tikai precēm, bet arī priekšstatiem, uzvedības paraugiem un valodas prasmēm. Tirdzniecības tīklojumā izveidojušās attiecības ietekmēja pat ģimeņu nodibināšanos un sastāvu. Tirgotāji tādējādi veidoja nozīmīgu urbānās kultūras daļu Latvijas teritorijā.

Ilgvars Misāns skaidro, ka Hanzas savienība gan veidojās lēni, gan arī lēni beidza savu pastāvēšanu.

"Hanza neaizgāja bojā kādas pēkšņas nelaimes vai krīzes rezultātā, kā "Parex" banka, Hanza izdzisa lēnām, var teikt Hanza aizmiga," norāda Ilgvars Misāns. "Tirdzniecība turpinājās, bet mainījās apkārtējā pasaule. Tirdzniecība pārgāja citās struktūrās un tika organizēta citādi. Hanzas sistēma visveiksmīgāk darbojās 13. un 14. gadsimtā, kad monarhu vara bija samērā vāja, kad nevarēja pilnībā aizsargāt tirgotājus, tad tirgotāji šo trūkumu kompensēja savstarpēji kooperējoties. Kopš 15. gadsimta otrās puses situācija mainījās, tad nākotne piederēja centralizētām monarhijām. Anglijas un citu spēcīgāko valstu valdnieki konsekventi atbalstīja savus tirgotājus, savukārt zemēs, kur atradās lielākā daļa Hanzas pilsētu, tādu spēcīgu valdnieku nebija. Tāpēc Hanzai nācās cīnīties ar pieaugošo konkurenci."

Tāpat 15. gss beigās atklāja Jauno pasauli, kas jau bija globālās tirdzniecības aizsākumi.

Karstens Jānke (Carsten Jahnke, 1968) ir viduslaiku vēstures profesors Kopenhāgenas Universitātē. Viņa pētījumi veltīti Baltijas jūras reģiona tirdzniecības tīkliem, Hanzas un Lībekas vēsturei viduslaikos.

Karstena Jānkes grāmatu "Hanza" izdevis apgāds "Mansards".

Hanzas laika liecības Rīgā

Hanzas laika liecības var atrast daudzviet Vecrīgā, gan senajos namos, gan ielu nosaukumos – Skārņu, Krāmu, Miesnieku ielas. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā lielākais eksponāts no Hanzas savienības laikiem, kas 400 gadu garumā apvienoja gandrīz 300 pilsētas 16 Eiropas valstīs, ir koges jeb tā laika tirdzniecības buru kuģa fragments. Bet nesen muzejā bija atvērta izstāde par Hanzas tirdzniecību Rīgā, kurā varēja aplūkot savulaik Vecrīgā arheoloģiskajos izrakumos atrastos priekšmetus.

Kopā ar izstādes veidotāju un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas krājuma glabātāju Ilzi Reinfeldi skatām dažus eksponātus un caur tiem izzinām laika posmu no 13. līdz 16. gadsimtam, kad Rīgas osta bija nozīmīgs tranzīta punkts – vieta, kur iekrāva un izkrāva preces, lai tālāk tās vestu uz austrumiem vai rietumiem.

Preces tika svērtas mērītas, pakotas, tirgotāji vilka ārā savus makus, lai norēķinātos par mantu vai arī, lai pavaļas brīdī kauliņus uzspēlētu, vai pirms gulētiešanas ausis iztrītu. Jā, maka saturs tolaik bija visai daudzveidīgs.