Satīriska karikatūra, galma āksts vai mūsdienu stand-up izrādes, lai arī žanriski atšķirīgas, tās tomēr ir humora dažādās sejas, katra savam laikam un auditorijai atbilstoša. Bet kāda ir humora loma un ko par mums stāsta tas, par ko mēs smejamies, tie ir tikai daži jautājumi, kuriem pievērsušies humora pētnieki. Par pētījumā secināto un humora dažādām sejām raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes asociēto profesori Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāju Ievu Stokenbergu.

"Pēc definīcijas, kaut kas ir smieklīgs tad, ja tas sniedz negaidītu skatījumu uz situāciju vai apvieno kādas divas dažādas perspektīvas uz vienu un to pašu. Tas dod iespēju mums ieraudzīt, ka katrā situācijā ir iespējami vismaz divi skatupunkti vai ka ir iespējams uz lietām paskatīties no dažādām pusēm. Tas savukārt iedod brīvību, atbrīvo. No vienas puses šī negaidītā izjūta bieži ir atbrīvojoša, mēs caur smiekliem, sevišķi, ja joks ir uzbūvēts, un mēs izlādējam to uzlādēto spriedzīti prieka smieklu veidā," skaidro Ieva Stokenberga.

"Bet ko tas izdara tādā kognitīvā, izziņas perspektīvā, ka mēs spējam uz to situāciju paskatīties drusku no malas," turpina Ieva Stokenberga. "Lai mēs par kaut ko jokotu, mums ir jāvar uz to paskatīties no malas, no vienas puses, no otras puses. Šeit ir tas brīnišķīgais resurss, ja mēs jokojam paši par sevi kādā situācijā, tas nozīmē, ka mēs esam spējuši paskatīties uz sevi no malas. Par to, ka kā tas varētu izskatīties no malas vai ko kāds domā, skatoties uz mani, vai nez kā tas izskatīsies pēc pieciem gadiem - visdažādākās kategorijas, kā mēs uz to raugāmies.

Tas kalpo kā ļoti spēcīgs resurss, kas mums arī atbrīvo iespēju izjust to situāciju kā mazāk apdraudošu, bet arī ieraudzīt to plašāko bildi, ja tur ir vieta smiekliem, tur noteikti ir vieta risinājumam."

Tāpat Ieva Stokenberga norāda, ka interesantu vielu pārdomām sniedz pētījumi, kas ir veltīti tam, kā dažādu grupu pārstāvji uztver anekdotes, karikatūras par viņiem. Gana daudz ir pētīti cilvēki ar kustību traucējumiem, cik daudz viņi ir gatavi pasmieties paši par sevi un cik smieklīgs liekas karikatūras, kur attēlotas dažādas kuriozitātes, saistītas ar kustību ierobežojumiem.

"Šāda veida jokiem, protams, ir liels risks būt pārprastiem. Vienlaikus pētījumi arī rāda, ka tur ir zināma tendence, ja teiksim, šī būšana ar kustību traucējumiem ir kļuvusi par tādu organisku daļu no manis, no manas identitātes, ir lielāka iespēja, ka šo joku uztveršu kā smieklīgu. Tas ir no uztvērēja puses, kā es attiecos pret šo kategoriju," atzīst Ieva Stokenberga. "Bet vēl cits stāsts, kādi ir jokotāja nolūki un nodomi. Ja viņš to dara, lai mani iepriecinātu, tā ir viena tēma, bet pilnīgi cits ir, ja viņš to mērķtiecīgi izmanto, lai liktu citiem vēl smieties par mani vai kaut kādā veidā apsmietu vai izsmietu. Tās veido vēl vienu svarīgu elementu. Viens ir konteksts, mana attieksme un joka autors - tur veidojas vairāku aģentu simbioze."