Dažādos cilvēces vēstures attīstības posmos liela nozīme bijusi arī priekšstatam par to, ko nozīmē būt pareizam sabiedrības loceklim.  Mūsdienās ir lielākas iespējas izvēlēties, kādam ideālam sekot, taču vai mūsdienu sabiedrību ietekmē tas, kādu ideālu konstruēja un uz ko tiecās Padomju Savienībā?

Kāds bija Padomju Savienības ideālais pilsonis un kā tas tika konstruēts? Kā tiekšanās uz šo ideālo modeli ietekmēja zinātni? Un visbeidzot, kā ideālā padomju pilsoņa konstruēšana ietekmē sabiedrību mūsdienās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesore izglītības filozofijā Zanda Rubene un Latvijas Universitātes profesore izglītības vēsturē Iveta Ķestere.

„Ideāla koncepcija radās 1917. gadā Krievijā pēc boļševiku revolūcijas. Šajā vārdu salikumā jaunais padomju cilvēks ir svarīgs katrs vārds, jo jauns tas vienmēr ir atraktīvs koncepts. Ar vārdu jauns vienmēr var pārdot jaunas reformas, jaunu izglītību, jaunu skolu, un tādēļ arī, protams, jaunajai padomju valstij bija vajadzīgs jauns cilvēks,” atklāj Iveta Ķestere.

Padomju – skaidri norādīta piederība, par to, ka šim cilvēkam uzdevums ir būt ideoloģiski lojālam attiecīgai sabiedriskai iekārtai. Un šis ir ļoti svarīgi, jo šodien, manuprāt, mēs runājam par jauno digitālo cilvēku, par jauno demokrātisko cilvēku un katra sabiedriskā iekārta vairāk vai mazāk šo savu ideoloģiju ieliek šī jaunā cilvēka konceptā.

Kas attiecas uz vārdu cilvēks. Jaunais padomju cilvēks bija vīrietis un pat ja tā bija sieviete, tad viņas īpašībām jābūt tādām, lai viņa atbilstu šim maskulīnajam konceptam.

"Jaunais padomju cilvēks vienā brīdī bija tīri bioloģisks koncepts, jo padomju zinātnieki spēlējās ar ideju, ja mēs tagad sakoposim ideālu komunistu vīrieti ar ideālu komunistu sievieti, tad mums dzimst ideālie bērni komunisti. Šāda doma pat parādījās zinātniskajos rakstos pēc revolūcijas.

Taču diezgan ātri saprata, ka šis koncets laikam īsti nestrādās un tāpēc visu padomju jaunā cilvēka audzināšanu palēnām valsts pārlika uz skolotāju pleciem. Tā radās šī jaunā cilvēka audzināšanas koncepcija un pāraudzināšanas koncepcija," turpina Ķestere.

Ja mēs veidotu ideālā padomju cilvēka konstrukciju, tur būtu sievietes ķermenis un vīrieša prāts," norāda Ķestere.

"Projekta izpratne un attīstība ir saistīta ar ideoloģiskajām pārmaiņām Padomju Savienībā. Ja man vajadzētu sadalīt vairākos posmos, tad pirmais ir līdz 1948. gadam, līdz ģenētikas aizliegumam. Līdz 1948.gadam valda eiforiska pārliecība, ka tas perfektais cilvēks ir iespējams. Starp citu, Gulaga sistēmas izveide ir daudzējādā ziņā saistīta ar šo projektu, jo tās ir tās pāraudzināšanas institūcijas," atzīst Zanda Rubene. "Tad mēs nonākam 1965. gadā, kas ir Hruščova laika beigas, bet viņam patika domas par bioloģiskiem eksperimentiem, tāpēc viņš to nepārtrauc. Pēc 1965. gada situācija ir tāda, ka ģenētiski mēs saprotam, ka pastāv iedzimtība un visa sabiedrība tagad to zina, un nav iespējams atrast pareizās metodes, lai izaudzinātu cilvēku pareizi.

Tomēr šis projekts tika pārcelts no zinātnes uz izglītības jomu, un skolā tas turpinājās līdz pat Padomju Savienības sabrukumam un daudzējādā ziņā turpinās arī šobrīd."

"Jēdzieni pareizs un nepareizs dominē mūsu valodā vairāk saistībā ar izglītību. Joprojām mums ir pareiza un nepareiza sociāla uzvedība, mums ir pareiza un nepareiza attieksme. Tās ir tās sekas no padomju cilvēka, jo interesanti ir tas, ka

zinātnē visiem ir skaidrs, ka nebūs tā, ka noteikti stimuli radīs noteiktas reakcijas visos gadījumos vienādā veidā. Bet izglītībā mēs joprojām un pat 21. gadsimta sākumā ļoti bieži par to domājam un ticam, ka tā notiks," norāda Rubene.

Lielais ideāls - amerikāņu sapnis

Amerika ir zeme, kur katram ir dotas iespējas ar izglītību un darbu tikt uz priekšu un sasniegt labākas dzīves virsotnes. Kā šis Amerikāņu sapnis ir ticis iedzīvināts šīs valsts iedzīvotāju ikdienā un vai tiešām tas ir pieejams katram? Par jēdzienu amerikāņu sapnis  stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas nodaļas mācībspēks, žurnālists Kārlis Streips.

„Hrestomātiskais piemērs ir, ka jebkurš Amerikā dzimis un audzis bērns var cerēt ar laiku kļūt par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. Tas, protams, nav reāli lielum lielam vairumam. Galvenā domā ir, ka Amerika dod iespēju. Ja tu esi izmanīgs, ja tev ir talants, ja tev ir gribasspēks, tad tu vari panākt jebko, ko tu savā dzīvē vēlies panākt,” stāsta Amerikā dzimušais un augušais  latviešu žurnālists, LU komunikācijas zinātņupasniedzējs Kārlis Streips.

Jēdzienam „amerikāņu sapnis” pirmsākumi ir meklējami jau ASV  Neatkarības deklarācijā, kurā teikts, ka „Visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi  ar vienādām tiesībām uz dzīvību, brīvību  un tiekšanos pēc laimes.”  To, ka Amerika ir visu iespēju zeme katram, sniedzot labāku darbu un dzīvi, ja vien cilvēks ir  apņēmības pilns strādāt, ļaudis zināja jau pirms vairāk nekā simts gadiem, kad no Eiropas devās uz šo, viņuprāt, sapņu zemi. Vēl joprojām daudziem migrantiem tā ir jaunu iespēju mājvieta. Bet kāds šis amerikāņu sapnis ir patiesībā un kā tas tiek iedzīvināts dažādos sabiedrības slāņos un tautās, kas dzīvo Amerikā?

Pagājušā gadsimta 50. gados stereotips par amerikāņu sapni bija privātmāja piepilsētā ar baltu  dēļu žogu, ģimene, kurā aug divi bērni, suns un kaķis. Kārlis Streips min, ka viņa vecvecākiem un vecākiem, kuri Otrā pasaules kara beigās izceļoja uz Ameriku, materiālie labumi nebija primārie, galvenais bija nodrošināt bērniem izglītību. Kārļa tēvs bija ķīmijas doktors, savukārt tēva brālis – ģenētisko zinātņu doktors. Streipu ģimenē gan Kārlis pats, gan viņa trīs māsas visi ir ieguvuši augstāko izglītību.