Lai ražotu lietas, kas mums nepieciešamas, ik dienas tiek izmantotas arī dažādas bīstamās ķīmiskās vielas. To lietošanu regulē likums un ražotājam tiek noteikta liela atbildība par to, lai šīs ķimikālijas nenonāktu apkārtējā vidē. Tomēr pētījumi rāda, ka apkārtējā vidē nonāk vielas, kam tur nevajadzētu nonākt.

Vai un kā ir iespējams vidi negatīvi ietekmējošās ķīmiskās vielas aizstāt ar citām - videi draudzīgākām? To šobrīd pēta LIFE projekts "Fit for Reach". Sagaidāms, ka projekta ietvaros dažādi Baltijas valstu uzņēmumi varēs uzlabot ķīmisko vielu pārvaldību un, vienkārši sakot, dzīvot zaļāk. Cik viegli vai grūti tas būs un kādi izaicinājumi vēl priekšā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vides ķīmiķe Jana Simanovska un uzņēmuma "Tenachem" vadošais inženieris Valters Toropovs.

Monreālas protokola rosinātās izmaiņas

Pirms vairāk nekā 30 gadiem tika parakstīts starptautisks līgums jeb Monreālas protokols. Līdz ar protokola parakstīšanu valstis vienojās atteikties no tādu ķīmisku vielu lietošanas, kas noārda ozona slāni. Šobrīd, kad šķiet, ka klimats un vide novesta līdz katastrofālam stāvoklim un neko vairs nespējam glābt, Monreālas protokols ir labs atgādinājums, ka iespējams risināt arī liela mēroga problēmas. Kas bija šis starptautiskais līgums un kādas izmaiņas tas rosināja, stāsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.

Karstuma rekordi, skaudrie Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojumi par klimata izmaiņām, sugu izmiršana – šādus vārdu salikumus dzirdam aizvien biežāk. Tik bieži, ka runas par klimata problēmām vai, piemēram, plastmasas radīto piesārņojumu sāk šķist jau ikdienišķa parādība. Iespējams, tas patiešām var veicināt bezcerības sajūtu, ka nekas vairs nav maināms un viss tikai regresē. Tomēr pirms vairākiem gadu desmitiem politiķu īstenotais ir pierādījums, ka arī dramatiskā situācijā lietas var mainīt un nekad nav par vēlu.

Tas ir stāsts par ozona slāņa aizsardzību, un, lai gan arī šobrīd nākas sastapties ar izteikumiem, ka ozona „caurums” ir viens liels izdomājums, zinātnieki jau senāk parūpējušies, lai pierādītu, ka tā vis nav.

Ozona slānis jeb stratosfēras ozons ir ozona molekulu augsta koncentrācija 30 līdz 50 km augstumā, un tas ir būtisks cilvēka un apkārtējās vides veselībai. Tādēļ ozona „caurumu” paplašināšanās uzskatāma par vienu no nozīmīgākajām pagājušā un šī gadsimta vides problēmām, uz ko visas pasaules līmenī savulaik tika pienācīgi reaģēts.

Būtiski pieminēt, ka jau 1985. gadā pirmo reizi Lielbritānijas Antarktīdas izpētes laikā satelīti atklāja milzīgu ozona „caurumu”.