"Šis pirmais reālais melnā cauruma tiešā tuvuma attēls, pirmais neapstrīdamais apstiprinājums melno caurumu eksistencei, kas ir svarīgi. Līdz šim bijuši dažādi pierādījumi par melno caurumu, bet tie bija netieši, atzīst Ilgonis Vilks.

Eiropas Dienvidu observatorija nākusi klajā ar unikālu melnā cauruma attēlu. Pagājušā nedēļa vēsturē kā brīdis, kad cilvēki pirmo reizi patiesi ieraudzīja, kāds īsti izskatās melnais caurums. Attēls, šķiet paspējis apceļot pasauli vairakkārt, ar to sociālajos tīklos dalījušiem miljoniem cilvēku, bet ko tad īsti mēs redzam tādā oranži dzeltenā aplī, kur vidū melns caurums un ko tālāk astronomijā mainīs šis attēls, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks.

"Mēs ieraudzījām to tukšo vietu, kur tas ir, bet pašu melno caurumu mēs tā arī neieraudzījām, jo viņš ir tajā melnajā aplītī pašā vidū. Tas, ko ieraudzījām ir dažādā veidā izliekušies gaismas stari, kas nāk no apkārt melnajam caurumam esošā diska,"skaidro zinātnieks.

Šis melnais caurums atrodas galaktikā M87, kas atrodas Jaunavas zvaigznājā apmēram 55 miljonu gaismas gadu attālumā.

Zinātnieki to redzēja jau pirms diviem gadiem.

"Viena šāda attēla iegūšanai vajadzīgs ilgs laiks, zinātnieki novērojumus veica 2017.gadā, paziņoja to sabiedrībai tikai tagad, 2019.gadā, jo visu vajadzēja apstrādāt, sagatavot zinātniskās publikācijas," norāda Vilks.

 

Ceļošana laikā ir arī fiziķu intereses lokā

Par ceļošanu laikā stāsta gan daudzu tautu mīti, gan modernā literatūra, gan zinātniskās fantastikas filmas. Senajās teikās varoņi uz brīdi apmeklēja zemūdens pilis vai ceļoja uz debesīm, bet atgriežoties uz zemes secina, ka ir pagājuši daudzi gadi vai pat gadsimti un varoni neviens vairs nepazīst. Tomēr ceļošana laikā nav tikai mākslas pasaules apzīmējums, par to dažādas teorijas izvirzījuši arī fiziķi. Vai tās ir reālas, stāsta Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes profesors Mārcis Auziņš.

Ceļošana laikā ir atpazīstams jēdziens filozofijā un daiļliteratūrā. Tēmu īpaši popularizēja Herberta Velsa deviņpadsmitā gadsimta beigās sarakstītais romāns „Laika mašīna”. Koncepciju par ceļošanu laikā šis romāns pārcēla lasītāju iztēlē, un tas joprojām ir populārs zinātniskās fantastikas darbs.

Līdztekus literatūrā atrodami daudzi citi sacerējumi, kas stāsta gan par ceļošanu pagātnē, gan nākotnē. Tāpat laika jēdziens aplūkots filozofijā, un, attīstoties zinātnei, arī fiziķi sākuši uzdot jautājumus un meklēt atbildes tam, vai pastāv iespēja nokļūt citā laikā. To pastiprina arī jaunākās tehnoloģijas, piemēram, mums nu jau labi zināmās navigācijas sistēmas jeb GPS. Tās izmantojam, skrienot pa mežu un braucot ar mašīnu, un droši vien reti kura lidmašīna šobrīd varētu iztikt bez GPS sistēmas.

Cik tālu zinātnieki ir tikuši skaidrojumos par ceļošanu laikā? Vai tā paliek zinātniskā fantastika, vai tomēr varam runāt par atrašanos dažādās laiktelpās? Fiziķis Stīvens Hokings formulējis pieņēmumu, ka dabas pamatlikumi nepieļauj pārvietošanos laikā, taču fiziķi šai jautājumā pagaidām nevar atrast kopīgu valodu.

Sarunā ar Mārci Auziņu par laiku daudzkārt skarām arī divdesmitā gadsimta ievērojamākā zinātnieka Alberta Einšteina vārdu, ar kuru saistīta gan speciālā, gan vispārīgā relativitātes teorija, un Einšteinam bijis tipiski par ikdienišķām situācijām domāt no neikdienišķa skatu punkta, izdomājot lietas, kas fiziku, atsaucoties Mārča Auziņa teiktajam, pagriezušas „kājām gaisā”.