Raidījumā Zināmais nezināmajā vispirms Zanes Lāces sižets par intelekta mērīšanas testiem, par kuriem stāstīs psiholoģe Kristiāna Lapiņa. Kā mēra intelekta koeficientu, cik precīzi ir intelekta testi, kādos gadījumos tos pielieto un ko tie uzrāda?

Savukārt studijā kopā ar psiholoģijas doktori Airisu Šteinbergu saruna par intelekta jeb prāta attīstības vēsturi un tās gaitā notikušajiem trim kvalitatīviem lēcieniem, kas saistīti ar informācijas izplatīšanu.

Runājot par intelekta attīstītbu, jāmin, ka intelekta attīstības vēstures viens no posmiem saistīts ar brīdi, kad cilvēks iemācījās rakstīt, kur nu vēl izsmalcināti rakstīt. Tāpēc ieskatam stāsts par izsmalcinātu rakstību jeb glītrakstīšanu - tā vismaz varētu latviskot vārdu kaligrāfija, kas cēlies no diviem grieķu vārdiem - kalī – skaists un grāfija – rakstība. Paša vārda izcelsme meklējama Rietumu pasaulē, taču īpaši kaligrāfija cieņā un godā ir bijusi un joprojām ir Austrumu pasaulē. Viena no pasaules vissenākajām rakstzīmēm – ķīnzīmes, pirmsākumos zīmētas kā rituālas darbības sastāvdaļa, kas arī noteica nepieciešamību šīs zīmes vēlāk atdarināt, attiecīgi izskaistinot, izgriežot kaulā vai iekaļot akmenī.

Mūsdienās aizraušanās ar kaligrāfiju vairāk liecina par cilvēka izglītības līmeni. Japāņu kaligrāfijai būtiska ir papīra un tintes kvalitāte, līdzīgi kā Ķīnā, arī Japānā kaligrāfija tiek uzskatīta par mākslas veidu, piemēram "bokusho" jeb abstraktā kaligrāfija meklē izpausmes arī ārpus rakstu zīmju ietvariem.

Īpaši augstu kaligrāfijas mākslu vērtē islama kultūrā. Saskaņā ar pravieša Muhameda mācību, islāms atzīst rakstības dievišķo izcelsmi, pašu rakstīto vārdu uzskatot par svētu. Islāma dogmas aizliedz attēlot dzīvas radības, un tādēļ kaligrammas kļūst par vienu no iespējamajiem arī sakrālās mākslas veidiem. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt, jo sava kaligrāfijas skola ir Tibetas, Nepālas kultūrā, kur graciozā rakstzīmē tiek ieslēpta visuma izcelšanās mantra oum manī pādme humm, Tailandes jeb Tai kaligrāfijā, kur kaligrāfijas prasme noder, lai izveidotu īpašu zīmi katram karaliskās ģimenes loceklim.

Tā sauktā Rietumu kaligrāfija sāka veidoties 6. gadu simtenī, un, protams, tās paraugi meklējami starp tā laika rokrakstiem - tās ir senās baznīcas liturģijas grāmatas, līgumi, privilēģijas, valdnieku un bīskapu vēstules, arī grāmatas ar īpaši izzīmēties rindkopu pirmajiem burtiem. Lai nepieciešamos dokumentus pavairotu, to darīja speciāli apmācīti cilvēki, mūsdienu izpratnē – kaligrāfi. Līdz ar iespieddarbu ēras sākumu 15. gadu simtenī, aizvien mazāk pūļu izdevēji ieguldīja rakstītā izskaistināšanai, izņēmums bija dekoratīvo tekstu paraugi – apsveikumi vai goda diplomi. Rietumu pasaulē kaligrāfija piedzīvoja atdzimšanu 19. – 20. gadsimtu mijā romantiskās apsveikuma kartiņās, izšūtu monogrammu modē, arī grāmatu mākslā.

Arī mūsdienās kaligrāfija piedzīvo tādu kā jaunu atdzimšanas vilni, senās kaligrāfijas zināšanas kalpo kā iedvesmas avots jaunu datorrakstības burtu veidošanai. Bet kaligrāfija atdzimst arī kā māksla, pie kam visai negaidītos veidos. Piemēram, arī mākslinieka Māra Subača zīmējumu meistarīgā līnija trenēta padziļināti studējot austrumu kaligrāfiju. Arī Latvijā viegli atrodami kursi, kuros amatieriem tiek piedāvāts apgūt kaligrāfijas prasmes, kuros palēninātā nodarbe, rokas vingrināšana, zīmējot ar tušu uz papīra ir kā labs pretstats steidzīgajam laikam, un datortaustiņu bezpersoniskajiem burtiem, kas vienkārši nogalina tik personisku jomu kā cilvēka rokraksts.