Globālizētā pasaulē ikdienas simtiem un tūkstošiem kilometru mēro ne tikai cilvēki, bet arī augi, dzīvnieki un citi organismi. Tie aizceļo tālu prom no savām dabiskajām teritorijām un dažkārt tik labi iedzīvojas jaunajos apstākļos, ka kļūst par ienaidnieku dabiskajām sugām. Viens no lielākajiem draudiem bioloģiskajai daudzveidībai pasaulē ir invazīvās sugas - dzīvie organismi, kas kolonizē svešas teritorijas, apdraudot tos iemītniekus, kas tur jau izsenis mitinājušies. Savā ziņā pasaulē daudzviet ir kara stāvoklis starp vietējām un ienākošām sugām, un lielā mērā šīs situācijas radītāji esam mēs, cilvēki. Kā invazīvās sugas ceļo no kontinenta uz kontinentu un ko ar šīm svešzemju kolonijām iesākt - iznīdēt vai gudri sadzīvot, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Hidrokeloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE projekta LatViaNature eksperts Jēkabs Dzenis.

"Lāču pases" veidošana

Lāči  mūsu mežos savairojas aizvien vairāk. Lai ķepaiņus uzskaitītu un noteiktu konkrētu indivīdu, pētnieki veido „lāču pases”, nosakot dzīvnieka ģenētisko informāciju pēc tā apmatojuma, ekskrementiem un pēdu nospiedumiem. Kā šis process notiek, ar kādām metodēm tiek noteikta lāču identitāte mūsu mežos, stāsta    Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”Silava” vadošie pētnieki Jānis Ozoliņš un Dainis Edgars Ruņģis.

Pēdējo divu gadu laikā Latvijas teritorijā ir identificēti  vismaz 32 lāči , kuriem ir izstrādātas  pases, vai konkrētāk - šo dzīvnieku  ģenētiskās noteikšanas metodes, un, pieskaitot klāt agrāk apzinātos lāčus, šobrīd Latvijas mežos klimst aptuveni  50 - 60 ķepaiņu.  Kā noteikt, kurš  no viņiem ir atkārtoti apciemojis kāda bitenieka dravu, kurš  mežā mājo pastāvīgi un kurš lācis te ir garāmejot? Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”SILAVA” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš saka, ka pēc ārējām pazīmēm lāči ir visai neizteiksmīgi  radījumi, var atšķirties to kažoka nokrāsa un zvēru izmēri, bet visdrošākā lāču noteikšanas metode ir molekulāri ģenētiskā metode pēc dzīvnieka pēdu nospiedumiem, apmatojuma, siekalām un ekskrementiem.

Ievāktos  lāču matu paraugus laboratorijā analizē Jāņa Ozoliņa  kolēģis - Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”SILAVA” vadošais pētnieks, molekulārģenētiķis Dainis Edgars Ruņgis. Viņam attālinātā sarunā Zane Lāce jautājusi, kādus ģenētiskos parametrus no šāda materiāla var iegūt un kā tas palīdz pētniekiem saprast, kurš ķepainis ir kurš. Vērtējot, kuras, tā teikt, lāču atliekas ir derīgākās šo dzīvnieku identitātes noteikšanai, Dainis Edgars Ruņgis skaidro, ka tie ir lāču ekskrementi.

Lāču pētniekiem arī noder  ziņojumi ne tikai par to, ka ogotājs, sēņotājs vai vienkārši mežā gājējs ir manījis lāci, bet, ja cilvēks ir atpazinis šī dzīvnieka ķepas nospiedumu vai ekskrementu, tad par saviem novērojumiem var informēt lāču pētniekus, tiem ziņojot uz e-pastu: lacumonitorings@gmail.com  vai   institūta „Silava”  interneta mājas lapā, atrodot minēto speciālistu tālruņa numurus un piezvanot - informēt  par  lāču eksistences atradumiem.