Līdzīgi kā ceļo cilvēki, tā pārvietojas arī augi un dzīvnieki. Tās augu un dzīvnieku sugas, kas konkrētajos platuma grādos ir ne vien neraksturīgas, bet arī negatīvi ietekmē vietējos iemītniekus, sauc par invazīvajām sugām. Un tās pretēji tam, kā sākotnēji varētu likties, nevis padara konkrētās vietas dabu daudzveidīgāku, bet gan tieši otrādi -  apdraud to un rada arī ekonomiskus zaudējumus vai kaitējumu cilvēka veselībai un videi, provocē augsnes eroziju un degradē ainaviski vērtīgas teritorijas. Ko nozīmē sugu kustība un kuros gadījumos tā ir vēlama un kad nes zaudējumus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece, botāniķe Brigita Laime un Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodalās vadītājs Jēkabs Dzenis.

"Vizītkarte invazīvām sugām augu valstī Latvijā ir latvānis, kā arī Amerikas ūdele, kas ienākusi, izbēgot no kažokādu audzētavām," norāda Jēkabs Dzenis.

"Vārpainā korinte, kas vienlaicīgi ir vērtīgs augs, ko izmanto uzturā, bet tas arī strauji izplatās, kā arī Kanādas zeltslotiņa, kas strauji izplatās. Šie augi ir kļuvuši par savvaļniekiem, kas neuzvedas draudzīgi pret citiem," min Brigita Laime.

Lielākā daļa invazīvo augu ir ienācēji no tālām zemēm, kur augšanas apstākļi bijuši skarbāki, Latvijā ir labāki dzīves apstākļi un vēl brīva vieta dabā, augi aug un zeļ, un pārņem mežu, piemēram, korinte.

Tāpat Brigita Laime min krokaino jeb rievaino rozi, kas ir jūras piekrastē - skaista, dekoratīva, bet agresīva. Latvijā stādīta mērķtiecīgi, lai nostiprinātu smiltājus.

Ir ar pozitīvas iezīmes invazīvajām sugām, bet galvenais, lai tās nepārņemtu masveidā mežus, kāpas, lai saglabātos daba, kāda te radusies un attīstījusies.

Savukārt citās pasaules malās no Latvijas ir izplatījusies smiltāju kāpu niedre, augs aizvests uz Ziemeļameriku, Dienvidameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi, lai stiprinātu smiltājus. Tur vairs no šī auga nevar tikt vaļā. Graudzāle, kas ir miermīlīga Eiropā, bet tur invazīva.

Apaļais jūras grundulis izspiedis vietējās sugas

Prieks zvejniekiem, bet drauds mūsu reņģēm, visēdājs un gana agresīvs – tāds ir apaļais jūras grundulis, kurš Latvijas piekrastē pirmo reizi konstatēts 2004. gadā. Kā šī zivs ir iedzīvojusies Baltijas jūras ūdeņos, kā ietekmē vietējo ekosistēmu, stāsta zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.

Apaļā jūras grunduļa dzimtie ūdeņi r Melnā un Kaspijas jūra, mūsu pusē ienācis ar kuģu balsta ūdeņiem. Ne pārāk pievilcīga izskata zivs - lielu galvu un izvirzītām acīm, pēc dabas kareivīgs, mazprasīgs attiecībā uz dzīvesvietu un šo zivi var ierindot invazīvo sugu sarakstā, jo ir viens no lielākajiem padraudējumiem piekrastes ekosistēmai.