Inventarizācija Latvijas upēs – attālināti kilometru pa kilometram izsekotas visas Latvijas upes un fiksēti tajos esošie šķēršļi zivju migrācijai. Zivju migrāciju upēs vistiešākā mērā esam sekmējuši mēs paši, cilvēki, laika gaitā pāveidojot upju tecējumu. Pētnieki apsekojuši Latijvas upes ar mērķi noskaidrot šos šķēršļus un modelēt scenārijus, kā mainītos zivju ceļš mūsu upēs, ja šos aizprostus likvidētu. Kas ir lielākie traucēkļi zivju migrācijai un vai taimiņš, lasis un forele varētu kādreiz būt biežāki viesi mūsu upēs, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē pētījuma autori - zinātniskā institūta „BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups un šī paša institūta pētnieks Kaspars Abersons.

Ūdensdzirnavu attīstība un noriets Latvijas teritorijā

Pirmās ūdensdzirnavas Latvijas teritorijā uzbūvēja cisterciešu mūki teritorijā, kas nosaukumu ieguva, pateicoties šai būvei. Tās atradās Rīgas pilsētas ziemeļu daļā - Milgrāvī jeb, latviskoti sakot, Dzirnavu grāvī. Par ūdensdzirnavu attīstību, sākot no 14. gadsimta līdz to norietam 20. gadsimta pirmajā pusē, par to darbību un to, kur šodien var redzēt ūdensdzirnavas, stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs vēstures zinātņu doktors Mārtiņš Kuplais.

Rotācijas kustību latvieši iepazina vēlu, arheologi apgalvo, ka rokas dzirnavas Latvijas teritorijā parādījās 11. gadsimtā. Līdz tam malējas, jo tas bija sieviešu darbs, miltus ieguva ar graudberžiem – plakaniem akmeņiem, uz kuriem ar mazāka  apaļa akmens palīdzību graudus saberza miltos, kamēr jau pirmās ziņas par ūdensdzirnavām ir rodamas Senajā Grieķijā 65. gadā p.m.ē. Karaļa  Mitridata pils teritorijā  atradās hidralāts jeb ūdens  berzējs – tā par ūdensdzirnavu aizsākumiem skaidro Mārtiņš Kuplais.

Kad un kur tika ierīkotas pirmās ūdensdzirnavas Latvijā, konkrēti nav zināms, bet Rīgā šī ierīce parādās 13. gs. 20.- 30. gados. Par to laiku ir saglabājies dokuments, kura norādītas Daugavgrīvas klostera mūku tiesības uz ūdens tilpni un tur esošām būvēm.

Ūdensdzirnavās mala graudus, to enerģiju izmatoja arī  vilnas fabriku un zāģētavu darbībai un  hercoga Jēkaba valdīšanas laikā dzirnavās tika malts arī šaujampulveris.

Runājot par senām ūdensdzirnavām, kuras ir atjaunotas vai kuru vietas var skatīt šodien, Mārtiņš Kuplais min Rideļu dzirnavas Kurzemē un Ķoņu dzirnavas Vidzemē, bet sevišķas ir Brenguļu dzirnavas, kuras vēl šobaltdien  izskatās tāpat kā 18.gadsimta beigās, kad tās uzzīmēja etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofs Broce.