Inventarizācija Latvijas upēs – attālināti kilometru pa kilometram izsekotas visas Latvijas upes un fiksēti tajos esošie šķēršļi zivju migrācijai. Zivju migrāciju upēs vistiešākā mērā esam sekmējuši mēs paši, cilvēki, laika gaitā pāveidojot upju tecējumu. Pētnieki apsekojuši Latijvas upes ar mērķi noskaidrot šos šķēršļus un modelēt scenārijus, kā mainītos zivju ceļš mūsu upēs, ja šos aizprostus likvidētu. Kas ir lielākie traucēkļi zivju migrācijai un vai taimiņš, lasis un forele varētu kādreiz būt biežāki viesi mūsu upēs, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē pētījuma autori - zinātniskā institūta „BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups un šī paša institūta pētnieks Kaspars Abersons.
Ūdensdzirnavu attīstība un noriets Latvijas teritorijā
Pirmās ūdensdzirnavas Latvijas teritorijā uzbūvēja cisterciešu mūki teritorijā, kas nosaukumu ieguva, pateicoties šai būvei. Tās atradās Rīgas pilsētas ziemeļu daļā - Milgrāvī jeb, latviskoti sakot, Dzirnavu grāvī. Par ūdensdzirnavu attīstību, sākot no 14. gadsimta līdz to norietam 20. gadsimta pirmajā pusē, par to darbību un to, kur šodien var redzēt ūdensdzirnavas, stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs vēstures zinātņu doktors Mārtiņš Kuplais.
Rotācijas kustību latvieši iepazina vēlu, arheologi apgalvo, ka rokas dzirnavas Latvijas teritorijā parādījās 11. gadsimtā. Līdz tam malējas, jo tas bija sieviešu darbs, miltus ieguva ar graudberžiem – plakaniem akmeņiem, uz kuriem ar mazāka apaļa akmens palīdzību graudus saberza miltos, kamēr jau pirmās ziņas par ūdensdzirnavām ir rodamas Senajā Grieķijā 65. gadā p.m.ē. Karaļa Mitridata pils teritorijā atradās hidralāts jeb ūdens berzējs – tā par ūdensdzirnavu aizsākumiem skaidro Mārtiņš Kuplais.
Kad un kur tika ierīkotas pirmās ūdensdzirnavas Latvijā, konkrēti nav zināms, bet Rīgā šī ierīce parādās 13. gs. 20.- 30. gados. Par to laiku ir saglabājies dokuments, kura norādītas Daugavgrīvas klostera mūku tiesības uz ūdens tilpni un tur esošām būvēm.
Ūdensdzirnavās mala graudus, to enerģiju izmatoja arī vilnas fabriku un zāģētavu darbībai un hercoga Jēkaba valdīšanas laikā dzirnavās tika malts arī šaujampulveris.
Runājot par senām ūdensdzirnavām, kuras ir atjaunotas vai kuru vietas var skatīt šodien, Mārtiņš Kuplais min Rideļu dzirnavas Kurzemē un Ķoņu dzirnavas Vidzemē, bet sevišķas ir Brenguļu dzirnavas, kuras vēl šobaltdien izskatās tāpat kā 18.gadsimta beigās, kad tās uzzīmēja etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofs Broce.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (4)
---Šaujampulveri nevar malt dzirnavās, jo tad notiktu aizdegšanās. Mala tā sastāvdaļas, salpetri, sēru un ogli.
---Izskatās, ka neviens pat nedomā investēt, lai palīdzētu zivīm pārvarēt tos sabūvētos dambjus.
--ar "malt šaujampulveri" saprot gan sastāvdaļu malšanu, gan šujampulvera granulēšanu. Darbs bija paaugstinātas bīstamības, bet "tad notiktu aizdegšanās" pašā procesā nevar notikt, jo fiziski mala/smalcināja/maisīja - pēc ūdens suspensijas tehnoloģijas. Pēc sausās tehnoloģijas - sastāvdaļas maisīja kopā vēlāk un pēc tam presēja, granulēja.
--investēt zīvīs, kuras neatgriezīs investīcijas? Kam tādas investīcijas? Kam tādi dambji, no kuriem lielākā daļa nav pat ekonomiski izdevīgi?
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X