Auto vadīšana šķiet tik ierasta nodarbe ikdienā, un tomēr, tā patērē daudz resursu. Uzmanība, reakcija, situācijas izvērtēšana un adekvāta rīcība - tas viss nepieciešams esot satiksmes dalībniekam, taču cik veiksmīgi to darām mūsdienās, kad papildus uzmanību pievēršam viedierīcēm?

Cilvēka spējas vienlaikus darīt vairākus darbus ir unikālas un viena no spilgtākajām ikdienišķajām situācijām, kur var novērot šo t.s. multitāskinga prasmi, ir auto vadīšana 21. gadsimtā. Tas ne tikai tāpēc, ka satiksme mūsdienās ir gana intensīva, bet patīk mums tas vai nē – arī viedtālruņa lietošana saziņai vai navigācijai, parūpējas par to, ka uzmanība tiek sadalīta.  Tā kā cilvēka maņas, uztvere un kognitīvie resursi nav bezgalīgi, nereti šādas aktivitātes pie stūres ir cēlonis auto avārijām. Pētnieki uzskata, ka pat 20-30% procenti avāriju izraisa viedierīču lietošana pie stūres. Latvijas Universitātes pētnieki interesantos eksperimentos pētījuši, kā auto vadīšana, emocijas un viedierīces kopīgi veido mūsu braukšanas pieredzi. Ar rezultātiem raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina satiksmes psiholoģe, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece Inese Muzikante un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers.

Tika veikti divi pētījumi: pirmajā novēroja novēroja auto vadītājus Rīgā, kur fiksēja, vai autovadītājs tur rokās telefonu, dara kaut ko ar to, pēc 400 – 500 metriem konkrētā mašīna iebrauc un studenti gāja klāt un prasīja, vai šodien esat kaut reizi lietojis telefonu pie stūres. 18% no izlases sameloja, teica, ka nav lietojuši.

“Mums interesēja saprast, kas notiek, ja pa īstam zinām, ko cilvēks darījis. Mums pamatotas un tagad arī pierādītas aizdomas, ka daudzi cilvēki samelos, atbildot uz jautājumu par viedtālruņa lietošanu pie auto stūres,” skaidro Ivars Austers.

“Sociāli sensitīvi jautājumi parāda, ka cilvēki visādos veidos melo.”

“Neinteresēja tikai melošana, bet, ar ko tas ir saistīts. Parādījās, ka tie, kas melo, ka viņiem vajadzība pēc attaisnojuma sociālā nozīmē ir lielāka. Visiem šķiet, ka citi lieto telefonu biežāk nekā paši. Tie, kuri meloja, uzskatīja, ka viedtālruņa lietošana pie stūres ir mazāk riskanta,”turpina Austers.

“Kopumā cilvēki apzinās, ka tas ir riskanti,” atzīst Inese Muzikante. “Jau pati auto vadīšana ir multitaskings, jākontrolē kājas, rokas, jāspēj redzēt, kas notiek apkārt, kur nu vēl klāt viedierīču lietošana. Mums jau tā smadzenes ir pārslogotas.”

“Esam dabūjuši datu kopumu, kurš pierāda, ka ir sliktāk, nekā domājām. Ja atrastu vietu, kur varētu vairākas nedēļas vākt datus ar vairākiem tūkstošiem novērojumu, melotāju būtu vairāk. Esmu pesimistisks šajā ziņā,” bilst Austers. “Ja tev ir jāsaprot, kas rakstīts īsziņā un vienlaikus jāseko, kas notiek priekšā uz ceļa, ja tur pēkšņi kaut kas notiek, ir grūti panākt, ka spēj sekmīgi tikt galā ar diviem, trijiem, pat četriem uzdevumiem. Abstrakti to cilvēki saprot, bet kad rodas šī situācija, klāt nāk emocijas, kurām ir milzīga nozīme.”

Otrs bija bija simulatora pētījums. Lūdza braukt cilvēkiem ar auto simulatoru un sūtīja viņiem īszinas, pozitīvas un negatīvas, mērīja laiku, kā viņi brauca pirms un pēc to saņemšanas, skatījās ātruma izmaiņas un novirzīšanos no joslas. Lūdza, paņemt telefonu un piezvanīt.

“Rezultāt rāda, ka ir individuālas atšķirības, kā cilvēki reaģē. Cilvēki saņemot īsziņu, vienalga, pozitīvu vai negatīvu, un zvanot, novirzās no joslas, samazina vai palielina ātrumu. Tas ir bīstami jebkurā gadījumā,” atzīst Muzikante.

“Ātruma palielināšana vai samazināšana saņemot īsziņu, ir saistīta ar cilvēka vērtībām, dzīves mērķiem. Vērtības spēj prognozēt, cik riskanti cilvēki pārkāps noteikumus,” skaidro Austers. “Kam varas vērtība svarīga, saņemot pozitīvu īsziņu, sāka braukt ātrāk, saņemot pozitīvu īsziņu.

Otri, kam svarīga drošība un rūpes par citiem,šie cilvēki, kuriem jau tā pastāv saistība starp to, kas viņiem dzīvē svarīgs un kā viņi brauc, tendēti braukt mazāk riskanti, kad dabū negatīvu īsziņu, sāk braukt lēnāk.”

Psihologa padomi glābējiem stresa un baiļu pārvarēšanai

Tādās profesijās ka ugunsdzēsēji, kareivji, “ātrajā palīdzībā” strādājošie – saspringtas un stresa pilnas situācijas ir ikdiena. Tad psihologa padoms ir noderīgs, kad jātiek galā ar sekām kādam smagam notikumam vai kad gatavojas kam nopietnam. Par stresa un baiļu pārvarēšanu un emociju kontrolēšanu īpašu profesiju pārstāvjiem, stāsta psihologs Reinis Upenieks, kurš minēto profesiju pārstāvjiem palīdz saglabāt mieru paaugstināta stresa situācijās.

„Ir jāredz atšķirība starp emocijām un to, kas cilvēkam ir jādara. Emocijas nevajag ignorēt, bet svarīgi ir, cik ātri es varu sakoncentrēties uz savu darāmo, uz savu pienākumu,” saka Reinis Upenieks, kurš ir specializējies darba un organizāciju psiholoģijas jomā.

Kā iemācīt vai konsultēt par psiholoģisko noturību tādu profesiju pārstāvjiem, kā glābēji, militāristi un ātrās palīdzības mediķi. Ko un kā psihologs māca un stāsta šo profesiju pārstāvjiem par stresa un baiļu pārvarēšanu un emociju kontrolēšanu saspringtās situācijās.