Raidījumā Zināmais nezināmajā bieži runājam par piesārņojumu dažādos aspektos. Taču ir kāds piesārņojuma veids, kas saskarsmē rada ļoti postošas sekas cilvēkiem un dzīvajai dabai. Tas ir radioaktīvais piesārņojums. Zinātnieki Latvijā strādā pie veida, kā šo piesārņojumu efektīvāk likvidēt un kā no tā pasargāt cilvēkus. Radioaktīvos atkritumus varētu uzglabāt efektīvāk, otrreizēji lietojot cigarešu izsmēķos izmantotos filtrus. Kā tas notiktu un kā šobrīd uzglabā cilvēkam un dabai tik bīstamos atkritumus, skaidro Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds.

"Ideja ir samērā netradicionāla. Lai radioaktīvo ūdeni saistītu, kas parasti tiek sacementēts un glabāts radioaktīvo atkritumu glabātavās, viens no variantiem, kā mēs varam samazināt šo atkritumu daudzumu, ir sakoncentrējot. Lai mēs varētu sakoncentrēt, ir nepieciešams kāds sorbents," par pētījumu stāsta Ingars Reinholds.

"Ideja par cigarešu filtriem radās ilgā priekšizpētes gaitā sadarbībā ar dažādām organizācijām, strādājot pie pētījumiem saistībā ar cigarešu filtriem. Tie satur celulozes acetātu un viens izsmēķis, nonākot ūdens vidē, faktiski rada piesārņojumu 7,5 litriem ūdens."

Priekšizpētes projektā zinātnieki pētīja mikroplastmasas veidošanos un uzkrāšanos, kurā secināja, ka atkritumos pēc tam, kad veidojās sadalīšanās produkti šķidrā formā, netika atklāts celulozes acetāts. Ņemot vērā, ka cigarešu filtri ir tik lielā daudzumā atkritumos, tālāk no tā attīstījās ideja un tika izstrādāta tehnoloģija, kā cigarešu filtrus var noārdīt.

Kas ikdienā bojā mūsu plaušu veselību?

Vēl pirms Covid-19 pandēmijas aktuāli bija vides faktori, kas bojā cilvēka plaušu veselību. Tie nekur arī nepazudīs, kad pandēmija būs beigusies. Apzinoties, ka šie faktori sagrauj cilvēka plaušas un mazina to spēju pretoties vīrusa infekcijām, ir svarīgi atgādināt par vides ietekmi uz cilvēka veselību.

Gaisa piesārņojums ir starp TOP 6 biežākajiem slepkavām pasaulē – par šādu statistiku ikdienā droši vien ne katrs no mums būs aizdomājies, bet sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadītāju, profesoru Ivaru Vanadziņu tas iezīmējas kā būtisks atskaites punkts. Piemēram, ir zināms, ka Dienvidaustrumāzijā cilvēki vidēji dzīvo par 30-36 mēnešiem mazāk tieši sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas pieņemto iedalījumu varam runāt par infekcioziem un neinfekcioziem plaušu piesārņotājiem. To, kas ir infekciozie, mēs skaidri pieredzam jau gandrīz divu gadu garumā – tas ir koronavīruss, tās var būt arī baktērijas un jau sen zināmā saslimšana ar tuberkulozi. Savukārt neinfekciozie ietver ķīmiskos piesārņotājus un starojumus – gan dabīgos, gan jonizējošos, bet par tiem mēs Latvijā varam īpaši nesatraukties. Līdz ar to mēs nonākam pie ķīmiskajiem piesārņotājiem, par ko arī pie mums būtu daudz vairāk jārunā un jāsatraucas, un par to plašāk stāsta Ivars Vanadziņš.

Gan transports, gan apkure ir būtisks avots putekļiem – cietajām daļiņām. Kvēpi jeb sīkās sodrēju daļiņas atrodamas izplūdes gāzēs. Tāpat ikdienā droši vien reti būsim aizdomājušies, kur paliek riepas pēc, piemēram, divām sezonām? Bet, ja mēs ar plaukstu pasmeltu sauju gaisa, tad plaukstā nonāktu cietās daļiņas arī no nobrauktajām riepām. Apkurē cietās daļiņas ir dūmi, un mājokļos skursteņiem speciālu filtru nav. Tas, kas tiek sadedzināts nepareizā temperatūrā, nonāk ārvidē. Cietās daļiņas veidojas arī no izsmēķiem. Tāpat no visiem trim pieminētajiem - transporta, apkures, izsmēķiem – nāk kancerogēni savienojumi, taču ne visi cilvēki ar tiem saskarsies, piemēram, būšanai smēķētāju vai nesmēķētāju vidē būs svarīga loma.

Saskaņā ar Eiropas ekspertu uzskatiem gaisa kvalitātes dēļ gadā tiek zaudēti 1700 cilvēku priekšlaicīgi, un tas pat ir vairāk nekā bojāgājušo skaits uz ceļa 2020. gadā. Pašlaik pasaules uzmanība pievērsta ANO Klimata konferencei Glāzgovā, Skotijā, un, no vienas puses, Latvija nav tāds industriālais reģions kā Ķīna, Polija vai Itālijas ziemeļu daļa, turklāt gaisa kvalitāte ārpus galvaspilsētas daudzviet Latvijā ir laba, bet, no otras puses, kā redzams, arī mums dati ne visā spēlē par labu. Kā sarunā norāda Ivars Vanadziņš, tad veca ķeblīša sadedzināšana laukos būtiski kaut ko uzreiz nemainīs, taču summāri mēs esam daļa no pasaules, un galu galā arī ķeblītis kaut ko ietekmēs. Profesoram tālāk vaicāju, kuri piesārņotāji tad visvairāk grauj mūsu plaušu veselību. Visļaunākās ir kancerogēnās vielas, otra lieta – putekļi.