Vientulība ir kļuvusi par aizvien pētītāku fenomenu dažādās zinātņu nozarēs un nu jau var teikt, ka daļā valstu vientulība ir nonākusi arī politiķu rūpju lokā. Nesen arī Kalifornijas Universitātē tapis jauns pētījums par to, kā smadzenes reaģē uz vientulības radītiem stimuliem. Tāpēc raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies tam, kā vientulība ietekmē mūsu mentālos procesus un uztveri. To skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Zanda Priede un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.

Jurģis Šķilters norāda, ka vientulību vairāk aplūko sabiedrības veselības pētījumos kopumā, jo tā saistīta ar depresīva stāvokļa pieaugumu un arī Covid-19 sakarā vientuļo cilvēku īpatsvars ir būtiski palienājies sabiedrībā

Zanda Priede skaidro, ka vientulībai ir liela nozīme dažādu hronisku smadzeņu saslimšanu gadījumos. Pacientu grupai, kurai jau pastāv atmiņas traucējumi vai hroniski neirodeģeneratīvi procesi, viennozīmīgi vientulība kā faktors pasliktina slimības gaitu.

Kā censties palīdzēt sev, lai mazinātu vientulības radītās sekas?

"Jācenšas dzīvesveidu strukturizēt  ar ikdienas ritmu un jaunu paradumu veidošanu, apgūšanu," vērtē Zanda Priede. Viņa kā ārsts novēl domāt par veselīgu uzturu, veselīgu dzīvesveidu, arī darba un atpūtas režīma balansu. Tasarī mazinās emocionālās nošķirtības sajūtu.

Jurģis Šķilters iesaka trīs lietas:

  • Mēģināt uzturēt sociālos kontaktus, par spīti pandēmijas situācijai, par spīti personības iezīmēm, jo ir cilvēki, kuriem sociāli kontakti un aktīva saziņa nav tik būtiska; jebkurā gadījumā mēģināt sociālos kontaktus uzturēt, jo kādā brīdīt tie ir kritiski psiholoģiskais, psihiskai un arī neirālai labsajūtai;
  • Mēģināt ģenerēt pozitīvas emocijas, pat tajā psiholoģiskajā noskaņojumā, kas ir nomācošs, mēģināt bēdīgajā noskaņā sevi palutināt un kaut vai mākslīgi ģenerēt pozitīvās emocijas;
  • Ņemot vērā, ka cilvēka dzīves laikā emociju intensitāte sarūk, izņemot laimes izjūtu, mēģināt saprast, ka to ļauj radīt, kas ir tie mehānismi, kas padara mūs laimīgus, un mēģināt tos darbināt, tas var mūsu dzīves kvalitāti uzlabot.

Mūku vientuļnieku dzīve vēsturē un mūsdienās

Lai pietuvoties debesu valstībai un labāk izprastu un pildītu Dieva gribu, cilvēki izvēlas nošķirties no pasaules  un atteikties no kaicīgajiem labumiem. Kāda  bija mūku vientuļnieku dzīve vēsturē un kāda tā ir tagad, stāsta  Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes  baznīcu un reliģijas vēstures katedras docents Andris Priede un LU teoloģijas fakultātes  zinātniskais  asistents Reinis Norkārkls.

Askētiska dzīve nošķirti no cilvēkiem ir zināma pirms kristietības un arī citās reliģijās, piemēram, budismā, hinduismā, sūfismā ir sastopami cilvēki, kas izvēlējušies pārdomām pildītu, askētisku dzīves veidu, prom no ļaužu acīm, bet šoreiz lūkojam, kādi motīvi vada tos, kas kļuvuši par mūkiem vai mūķenēm vientuļniecēm.

Atslēgas vārds ir aicinājums, saka Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes  zinātniskais asistents Reinis Norklārkls.

Par pirmo kristiešu eremītu jeb mūku vientuļnieku tiek uzskatīts svētais Pāvils no Tēbām, kurš dzīvojis 3. gadsimtā . Par viņu rakstīts, ka viņš sācis dzīvot vienatnē Ēģiptes tuksnesī no sešpadsmit gadu vecuma un tur nodzīvojis līdz simt trīspadsmit gadu vecumam.

Taču līdzās antīkiem, zinātniski nepierādāmiem aprakstiem par ticīgo dzīvi ir neskaitāmi vientuļnieki vai vientuļnieces no jaunākiem laikiem. Piemēram, 20. gados dzīvojušais trapistu mūks Tomass Mērtons, kuru uzskata par vienu no izcilākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta kristīgajiem domātājiem. Viņš sarakstījis daudzas grāmatas, rakstus un esejas. Vai Vendija Mērija Beketa, kas dzimusi pirms 91 gada un kura, neraugoties uz noslēgto dzīves veidu, kļuva plašāk pazīstama, kad pagājušā gadsimta 90. gados viņa prezentēja virkni BBC televīzijas dokumentālo filmu par mākslas vēsturi. Par mūku vientuļnieku dzīvi mūsdienās stāsta LU Teoloģijas fakultātes Baznīcu un reliģijas vēstures katedras docents Andris Priede.