Iznākusi vēsturnieka Gundara Kalniņa sarakstītā grāmata "Cēsu Svētā Jāņa baznīca" - pirmais plašam lasītāju lokam domātais izdevums par Cēsu ievērojamāko un senāko dievnamu. Kādus pagātnes stāstus glabā baznīcas sienas un kultūrvēsturiskais mantojums un kā tapusi pati grāmata? Raidījuma Zināmais nezināmajā studijā vēsturnieks, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja speciālists Gundars Kalniņš.

Rīgas Sv. Jāņa  baznīca reformācijas laikā

Sākotnēji tā bijusi bīskapa Alberta pils, tad ilgus gadus te mituši dominikāņu mūki. 16. gadsimtā Mārtiņa Lutera reformu laikā baznīcas telpas piedzīvo raibus notikumus: baznīca tiek izdemolēta, te tiek turēti lopi, glabāti ieroči, līdz beidzot 16. gadsimtā 80. gadu sākumā te sākas dievkalpojumi pirmajai latviešu luterāņu draudzei. Par Rīgas Svētā Jāņa  baznīcas vēsturi reformācijas laikā stāsta Sv. Jāņa  draudzes priekšnieks Gatis Blunavs.

Viduslaiku zāļu recepte, kas efektīva arī mūsdienās

Zinātniekiem izdevies atšifrēt kādu viduslaiku zāļu recepti, un izrādās, tās saturs itin labi palīdzētu risināt arī  mūsdienās aktuālu jautājumu – proti, antibiotiku rezistentu vīrusu ārstēšanu. Starpdisciplinārā pētījumā spēkus apvienojuši anglo-sakšu valodas speciālisti un mikrobiologi, tā atraduši tūkstoš gadu vecu ādas izdevumu, sauktu par Balda Dēļu grāmatu. Šis vecais angļu manuskripts šobrīd atrodams Britu bibliotēkā un ir viens no vecākajiem zināmajiem medicīnas tekstiem. Gadsimtiem senā recepte veltīta kādas acs infekcijas ārstēšanai, iekļaujot tādas sastāvdaļas, kā ķiploku, sīpolu vai puravu, vīnu un govs kuņģa sulu. Šīs vienkāršās sastāvdaļas izrādās ir tik efektīvas, ka pārsteidz pat mūsdienu zinātniekus.

Šo sastāvdaļu maisījums deviņas dienas jānostādina un rūpīgi jāattīra pirms lietošanas. Zinātnieki līdz šim ir bijuši informēti par dažādu vielu ietekmi uz baktērijām, tostarp ķiploku un sīpolu sastāvā esošo vielu spēju iedarboties uz inficētām šūnām, taču šo vielu kombinācijas efektivitāte ir kas jauns un pārsteidzošs mūsdienu speciālistiem.

Lai radītu ko līdzīgu senajam brīnumlīdzeklim, zinātnieku grupa pagatavojusi šādu preparātu -  sīki sasmalcinot ķiploku un sīpolu vai attiecīgi puravu, maisījumu uz divām minūtēm atstājuši piestā, to pārlejot ar 25 mililitriem vīna, kas starp citu, arī iegūts no vēsturiskām vīna darītavām. Tālāk maisījumam pievienojuši liellopu sāļus, kas izšķīdināti destilētā ūdenī, un atstājuši visu kā receptē teikts nostāvēties deviņas dienas plus četros grādos pēc Celsija.

Zinātnieki pagatavoja četrus šādus uzlējumus un vienam no tiem speciāli nepievienoja  liellopu izcelsmes sastāvdaļas.  Tālāk pētniekus interesēja uzlējumu spēja iedarboties uz noteiktām baktēriju kultūrām un arī vīrusu infekcijām. Pētījumi tika veikti gan laboratorijas traukos audzētajās baktēriju kultūrās, gan ievadot šo pretvīrusu līdzekli inficētā pelē. ASV Teksasas Universitātes medicīnas fakultātes pētnieku grupa pēc eksperimenta paziņoja, ka viduslaiku ārstniecības līdzeklis ir uzrādījis tikpat labus, ja ne vēl labākus rezultātus, kā mūsdienās lietotie medikamenti.

Pētnieki izmēģināja arī atšķirīgas dozas preparāta pagatavošanā – un izrādās, ka zemāka šo vielu koncentrācija nenogalina baktērijas, taču ietekmē signālu nodošanu šūnās. Varam tikai minēt, kā ļaudis senatnē bija atraduši ne tikai pareizo vielu kombināciju, bet arī koncentrāciju. Laiks rādīs, vai viduslaiku preparāts 21. gadsimtā piedzīvos savu atdzimšanu un tiks plaši pielietots arī mūsdienu medicīnā.