Narcišu un hiacinšu reibinošais aromāts dārzā pavasarī, šobrīd dārzos veras peonijas un ar savu smaržu reibina jasmīni. Pīpeņu īpatnējā smarža Jāņu vainagā un neskaitāmie citi augi mūsu dārzos, pļavās, grāvmalās - vasaras sākums ir ziedēšanas laiks Latvijas dabā. Kāpēc vieni smaržo un citiem aromātu nejūtam? Vai ziedaugu smarža mūsu dārzos ir cilvēka selekcijas radīts rezultāts un kāda ir augu aromāta nozīme dabā, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš.

"Auga smarža ir viens no signāla veidiem, ko izdala dzīvie organismi," norāda Ģederts Ieviņš.

Tāpat kā cilvēki sarunājas, žestikulē arī augi smaržu izmanto komunikācijai, tikai augi ar smaržu nekomunicē savā starpā.

"Ir pat teiciens, ka augi runā, izmantojot smaržas, bet ir kurli," atklāj Ģederts Ieviņš. 

Smarža ir starporganismu komunikācija. To smaržu, ar kuru "augs sarunājas ar augu", cilvēki nesajūt. Smarža ir domātā apputeksnētāju pievilināšanai.

"Ja zieds smaržo, tas gandrīz 100 % nozīmē, ka augam nepieciešams apputeksnētājs," atzīst Ģederts Ieviņš. 

Selekcionējot augus, radot jaunas šķirnes, smarža ir pēdējai, par ko domā. Tas ir tikai blakus efekts.

"Parasti pat ir bijis otrādi, ziediem, atkarībā no tā, vai tie ir grieztie ziedi vai apstādījumiem, viņiem galvenās īpašības ir, lai skaisti izskatītos, lai būtu ilgmūžīgi. Smaržu efekts ir papildus tam. Faktiski pat pastāv pretēja korelācija, cik zieds intensīvi smaržo un kāda ir viņa ilgmūžība. Atlasot ilgmūžīgākos, daudzām sugām ir pazudusi spēja veidot smaržu. Neļķe ir viens no piemēriem," stāsta Ģederts Ieviņš.

Saistības starp zieda krāsu un smaržu īsti nav, norāda eksperts.

Senākie augi Latvijas teritorijā

Līdzīgi kā  dzīvnieki, kas izkāpa krastā, un sāka  attīstīties, tā arī augi no ūdenī mītošajām aļģēm sāka apdzīvot sauszemi, tā, skatot  augu evolūciju  zemes veidošanās vēsturē, varam teikt par visu mūsu planētas augu  pirmsākumiem pirms vairākiem simtiem miljonu gadu. 

Iepazīstam tos senos augus, kuri ir sastopami Latvijas dabā un par to stāsta Latvijas  Nacionālā dabas muzeja vecākā  botāniķe Egita Zviedre. Skatot  tagadējo Latvijas teritoriju, senākie augi gan pie mums, gan citviet pasaulē ir sūnas.

Kā koši zaļa pamatīga putekļu slotiņa, lielā kosa var sasniegt pat pusotru metru garumu un ar šo iespaidīgo izmēru, kā arī ar reto sastopamību tā arī  atšķiras no citām kosu sugām Latvijā.

Skatot tālāk senos augus, pazīstamākās un izplatītākās ir papardes, zināmākā ir parastā jeb ērgļpapaprde,taču pie šiem augiem pieder arī  ķekarpapardes, kas atgādina visu ko, tikai ne papardi – nelieli audziņi ar bumbuļainiem ķekariem.

Pirmās papardes uz zemes parādījās Karbona periodā, un tas notika pirms aptuveni 350 miljoniem gadu. Tolaik šie augi bija koku apmēros, ap to laiku arī  sāk parādīties sēklaugi.

Vēl, skatot senus augus, ir jārunā par tādu retumu, ka ezerrieksts – ūdens augs, ko mūsu senči arī izmantoja pārtikā.