Raidījumā Zināmais nezināmajā  izzinām senu vietu, kas ir tepat līdzās, vēsturi. Vispirms Zanes Lāces intervija ar LU Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči, kura kopā ar LU komunikācijas zinātnes doktoranti Lauru Uzuli veikusi pētījumu par kapusvētkiem kā latviešu nacionālās identitātes rituālu. „Latviešu kapusvētki savulaik tapa kā īpatns vērtību sakausējums, savijoties pagāniskajai un kristīgajai tradīcijai un rituāliem, lokālajai un nacionālajai identitātei, kā arī modernā laikmeta publiskās telpas, sabiedrisko un kultūras aktivitāšu mijiedarbībā,” tā par  latviešu kapusvētkiem raksta Laura Uzule un Vita Zelče, kuras šo svētku vēsturi tradīcijas un  nozīmi latviešu dzīvē apkopoja  grāmatā.

Savukārt studijā kopā ar arhitektu Eiženu Upmani saruna par memoriālā parka "Lielie kapi" vēsturi. Lielie kapi – ne vienam vien rīdziniekam pilnīgi nezināma vieta, kurai braukt garām diendienā automašīnā vai tramvajā, un nenojaust, ka tie ir kapi nevis parks un ka tur apbedīti daudzi izcili un slaveni rīdzinieki. Kas ir šīs vietas unikālā vērtība?

Lielajos kapos atdusas arī Johans Kristofs Broce, slavenais mākslinieks, gleznotājs, etnogrāfs, vēsturnieks un vienkārši sakot - Apgaismības laikmeta darbinieks, kas savu vārdu ierakstījis 19. gadsimta vēstures lappusēs.

Viņš piedzima 1742. gada septembrī  Vācijā,  Saksijā, sāls svērēja ģimenē. Bērnība viņam nebūt nebija tik spoža -  zēns bija ne tikai ļoti slimīgs, viņam bija arī slikta redze, un tādēļ vecāki viņam bieži vien liedza zīmēt.

Bez kādām cerībām uz tālākām studijām, Johans Kristofs uzsāka mācības Gerlicas ģimnāzijā. Drīz vien viņš bija sasniedzis gana atzīstamu tehnisku meistarību plānu rasēšanā un sāka tos jau izgatavot vietējās pilsētas vajadzībām.

Pēc tam, kad Johans Broce par nopelniem pilsētas labā saņēma rātes stipendiju studijām augstskolā, viņš uzsāka teoloģijas studijas Leipcigas universitātē. Tur viņš iepazinās ar teologu un Baznīcas vēsturnieku, profesoru Johanu Matiasu Šrōku un kļuva par viņa jaunākā brāļa privātskolotāju. Vēlāk Johans Broce saņēma piedāvājumu strādāt par mājskolotāju Rīgas rātskunga Gotharda Fēgezaka ģimenē.  1768. gada decembrī Broce ieradās Rīgā, kur viņu ļoti ieinteresēja darba devēja plašā bibliotēka par Livonijas vēsturi. Iepazīstoties ar diviem citiem Baltijas vēstures avotu vācējiem, viņa interese tikai pieauga. Pēc tam, kad viņš Rīgā gadu bija nostrādājis par mājskolotāju, viņš kļuva par pasniedzēju Rīgas Ķeizariskajā licejā. Pēc vairāk nekā 40 tur nostrādātiem gadiem Broce kļuva par liceja rektoru. Taču daudz slavenāks Broce ir ar savu ieguldījumu kultūrā, viņš nemitīgi zīmēja savus laikabiedrus, ēkas, pieminekļus, priekšmetus, izgatavoja tūkstošiem dokumentu un dažādu manuskriptu kopiju, ar apbrīnojamu precizitāti dokumentējot sava laika sabiedrību un sadzīvi. Broces darbiem raksturīga klasicisma kompozīcija un dekorativitāte. Viņš arī pievērsās pētniecībai – un viņa lauciņš, kā jau nojaušams, bija Baltijas un Rīgas vēsture.

No dzīves Broce šķīrās 1823. gada augustīa, un viņš ir apglabāts Lielajos kapos.