Palielinoties cilvēka dzīves ilgumam, arī pētnieki daudz vairāk uzmanības pievērsuši dažādām ar novecošanos saistītām problēmām. Vai, pētot vairāk šīs slimības, esam vairāk pietuvojušies ilga mūža noslēpumam, vai tieši otrādi - nezināmā ir aizvien vairāk?

Ieteikumu un padomu par to, kā pareizi būtu jādzīvo, nudien netrūkst. Nereti tie gan mēdz būt pretrunīgi un vēl bieži tiem arī nav zinātniska pamatojuma. Taču jautājums par ilga mūža noslēpumu nodarbina daudzus, un atbildes ir meklētas, šķiet, kopš cilvēces rašanās. Raidījumā Zināmais nezināmajā mēģinām saprast, kas vieno cilvēkus, kas dzīvo ilgi. To skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docente un vadošā pētniece Inese Čakstiņa un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore un Farmokoloģijas katedras vadītāja Baiba Jansone.

"Katrs vēlas domāt, ka ir gēniem nozīme un daļēji tā arī ir. Bet dzīves laikā ir tik daudz ārējo faktoru, kas sāk ietekmēt mūsu genomu, kad mēs drīz vien aizmirsīsim, ka mums ir jauki gēni," atzīst Baiba Jansone. "Genoms ir tas, kas mums ir dots un kas mums ir jāsaudzē, vai mēs to izdarām, tas ir cits jautājums."

"Mēs nedrīkstam visu novelt uz gēniem. Nevar sēdēt un ēst čipšus un teikt, ka man slikti gēni, tāpēc es aptaukojos. Mums kādas lietas, kas ir noteiktas priekšlaicīgi, bet ir daudz kas, ko mēs varam mainīt," papildina Inese Čakstiņa.

Ilgdzīvotāji dzīvnieku pasaulē

Galapagu bruņurupuči, Grenlandes valis, sarkanais jūras  ezis – šie dzīvnieki var lepoties ar mūža ilgumu, kas ir krietni pāri simts gadiem. Kas ir tie faktori, kas nosaka to, ka  konkrētas sugas dzīvnieku pasaulē var sasniegt iespaidīgus mūža gadus. Par dzīvnieku ilgo mūžu stāsta bioloģijas zinātņu doktors ģenētiķis Jēkabs Raipulis un Rīgas zooloģiskā dārza darbinieki Māris Lielkalns un Ilze Dunce.

Gēnu kombinācija, neuzņēmība pret slimībām, specifisks izskats – tie ir faktori, kas vairākiem dzīvniekiem ļauj nodzīvot rekordilgu mūžu. Piemēram, Grenlandes valim tie ir 211 gadi, tikpat ilgi dzīvo arī sarkanie jūras eži. Savukārt pirms astoņiem gadiem prese rakstīja par Galapagu salās dzīvojošo milzu bruņurupuci Vientuļo Džordžu, kurš tika uzskatīts par pēdējo savas sugas pārstāvi brīvā dabā un nomira aptuveni 100 gadu vecumā, tomēr viņa pasugas pārstāvji mēdz sasniegt 200 līdz 250 gadu vecumu. Bioloģijas doktors, ģenētiķis Jēkabs Raipulis min vēl citus ilggadniekus dzīvnieku pasaulē.

Profesors Raipulis min, ka nav tāda viena gēna, bet tās ir vesela gēnu grupa, kuri ietekmē mūža ilgumu. Zinātnieki, protams, cītīgi pēta gan šo gan citu dzīvnieku mūža ilgumu, tomēr jautājumu aizvien ir vairāk, nekā atbilžu.

Piemēram, Blendinga bruņurupuči ir neatrisināts bioloģiska mīkla. Vecākais zināmais šīs sugas eksemplārs tika notverts 20. gadsimta 80. gados, un tā bija 77 gadus veca mātīte, kas joprojām dēja olas. Kā savā grāmatā ”13 zinātnes mistērijas” raksta zinātnieks Maikls Bruks, Blendinga bruņurupuči nenoveco un nepazīst vecuma vārgumu, turklāt dzīves laikā nav uzņēmīgi pret slimībām, kur nu, gadiem ritot, šo bruņurupuču dzīvesveids kļūst aizvien aktīvāks, un, piemēram, mātītes ik gadu dēj aizvien vairāk olu.

Arī mūsu purva bruņurupuči ir rekordisti gadu skaita ziņā, to mūža garums parasti ir no 40 līdz 60 gadiem, retos gadījumos tas var pārsniegt 100 gadus. Rīgas Zooloģiskajā dārzā minētie rupuči šobrīd devušies ziemas miegā un kā stāsta zoodārza speciālists Māris Lielakalns, arī reizumis miegs ir viens no faktoriem, kas veicina ilgāku mūžu, tā teikt, ilgāk gulēsi, mazāk trāpīsies acis kādam apēdājam un tā saglabāsi savu dzīvi.

Tikpat neparasts un ļoti sens dzīvnieks ir Eiropas protejs – alās dzīvojošs abinieks. Tās ir bālgana paskata radībiņas, kas atgādina baltos zalkšus no Tūves Jansones grāmatas par Muminiem. Tikai šie ir bez acīm, jo proteji savu ļoti garo mūžu, aptuveni simts gadus pavada, būdami akli. Vēl šos dzīvnieciņus sauc par alu salamandrām un cilvēku zivīm, bet senos laikos ļaudis uzskatīja, ka tie esot pūķa mazuļi. Sīkāk par šo abinieku dzīvi stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza abinieku nodaļas vadītāja Ilze Dunce.