Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas ietekmē senās būves, dabas un arhitektūras pieminekļus. Par klimata pārmaiņām esam daudz runājuši, taču ir kāda mūsu dzīves joma, kura, šķiet, ir ļoti tālu no izmaiņām dabā, tomēr cieši saistīta ar tām. Nemateriālais kultūras mantojums - mūsu tradīcijas, paražas, veids, kā svinam svētkus, piekopjam senus amatus. Daļa šī mantojuma ir cieši saistīta gan ar gadskārtu ritējumu, gan to, kas atrodas apkārtējā vidē. Kā fenoloģiskās izmaiņas varētu mainīt šo mantojumu, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Ieva Vītola un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš.

"Nemateriālo kultūras mantojumu veido piecas jomas: ir mutvārdu tradīcijas, ir spēles mākslas, ir arī paražas, rituāli un svētki un ir divas, kas vistiešāk saistītas ar klimata pārmaiņām, kur jau tagad redzam ietekmes, tās ir zināšanas un prasmes, kas ir saistītas ar dabu un visumu un arī tradicionālās amatniecības prasmes," skaidro Ieva Vītola.

"Ja runājam par šīm zināšanām, kas saistītas ar dabu un Visumu, droši vien ir jāpieskaras tādai nemateriālā kultūras mantojuma jomai vai tradīcijām, kas ir laika pareģojumi. Ja mēs skatāmies, kas ir pierakstīts un kas glabājas latviešu folkloras krātuvēs un publicēts dažādās grāmatās, teiksim, laika pareģojumi - ir putenis, tad drīz sekos atkusnis. Vai tas tā mūsdienās īsti ir?"

Vai, piemēram, ir pareģojums, ja Mārtiņos zosis staigā pa ledu, tad viņas Ziemassvētkos staigās pa dubļiem. Daudzas tādas lietas, uz ko vairs nevaram paļauties, tad droši vien var kaut kādas savilkt paralēles ar klimata izmaiņām."

"Par paražām un svētkiem runājot, tās ir lietas, kur mēs dabas veltes izmantojam. Tūlīt pēc mēneša būs Lieldienas, pirms tam Pūpolsvētdiena. Jo vēlāk Lieldienas vai ir bijušas Lieldienas, kur pirms tam Pūpolu svētdienā nav vairs pūpolu, ar ko nopērties, jo ir jau izziedējuši, ir bijis agrāks pavasaris un siltākas, un tas vairs nav iespējams," turpina Ieva Vītola. "Vai, piemēram, aprīlis - sulu mēnesis. Faktiski jau pagājušajā nedēļā jau februāra vidū piedāvāja kļavu sulas jau Siguldas, Turaidas apkārtnē jau tecēja. Mēs redzam kaut kādas izmaiņas, kas skar tieši zināšanas un saistību ar dabu un Visumu."

Vai prasmes izzudīs vai pārbīdīsies laiks - sulas tecināsim februārī?

"Domāju, ka neizzudīs. Ar nemateriālo kultūras mantojumu ir tā, ka paralēlais nosaukums ir dzīvais mantojums un tur centrā ir cilvēks, un tātad cilvēka ziņā ir vai šīs tradīcijas uzturēt un saglabāt, vai arī pielāgot savām interesēm un vajadzībām," analizē Ieva Vītola. "Es domāju, ka tāda

izzušana visvairāk varētu skart un kur būtu jāuztraucas, iespējams, ir amatniecības prasmes saistībā ar ūdeņiem, kur mums nāk dabas veltes no piekrastes zvejniecības, no jūras un upes. Ar piesārņojumu, ar kaut kādu zivju samazināšanos, kur mēs varam redzēt vai nu ir risks, ka, piemēram, piekrastes zvejnieka arods samazinās un izzūd cilvēki, kas tās prasmes prot.

Vai, piemēram, arī zivis izzūd, līdz ar to kulinārais mantojums kaut kādā veidā ir apdraudētas ar kaut kādiem tradicionāliem ēdieniem, kas ir piekrastes teritorijās populāri."

Kokļu izcelsme un spēles tradīcijas

Kokļu renesanse sākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, aktivizējoties folkloras kopu kustībai. Popularizējot šo instrumentu, tas tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Par kokļu izcelsmi un to spēlēšanas tradīcijām stāsta etnomuzikologs Valdis Muktupāvels.

"Bez šaubām jau aizvēsturiskos laikos latvieši ir pazinuši kokli, kā to pierāda viņas nosaukums. Kokles vārds ir cēlies no 'kankles", kāda forma ir vēl uzglabājusies leišu valodā, un vēl vecāka forma ir bijusi "kantles", jo savienojums  ir tikpat latviešu un leišu, kā arī dažas izloksnes senprūšu valodā. Ja sīkāki apskata šo vārdu un nāk pie slēdziena, ka somi ir no baltu valodām patapinājuši savu kokles nosaukumu, salīdzinājumam - somu "kantele", igauņu "kannel" - un ja tas ir tā, tad ir interesanti novērot, ka latviešiem jau sirmā senatnē ir bijis pazīstams stīgu instruments, kas citām tautām varēja noderēt par paraugu," tā par  koklēm pagājušā gadsimta 20. gados publikācijās raksta latviešu valodnieks Jānis Zēvers.

Skatot šī instrumenta izcelsmi, tā pirmsākumi ir meklējami aptuveni trīs tūkstošus gadu senā pagātnē. Senākais zināmais instruments glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un uz šis kokles ir iegrebts gadskaitlis "1710".  Kā  intervijā  teic Latvijas Universitātes profesors  etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, iespējams, šī kokle ir vēl senāka, jo tā ir atrasta Kurzemē, Raibenieku ciemā, kad kāds vīrs pēc Ziemeļu kara un  mēra epidēmijas beigām ir staigājis pa pamestajām, tad uzgājis šo kokli, kurā iegrebis minēto gadskaitli.

Sarunā ar Valdi Muktupāvelu noskaidrosim kokles ienākšanu Latvijas teritorijā un šī instrumenta  nonākšanu Latvijas Kultūras kanona sarakstā.