Lai arī pasaulē kopumā kontracepcijas līdzekļus lieto arvien vairāk cilvēku, joprojām ir reģioni, kas šajā ziņā ievērojami atpaliek. Un jāteic attīstības valstis šajā ziņā nebūt nav vienīgās. Gan cilvēka veselības, gan vides aspekti liek zinātniekiem meklēt aizvien jaunas pieejas kontracepcijai. Vienlaikus, lielai daļai sabiedrības ir pavirša attieksme pret savu seksuālo veselību. Kā attīstās mūsdienu kontracepcijas pētniecība un vai mūs sagaida jauna kontracepcijas revolūcija, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa Universitātes profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Gunta Lazdāne.

"Kontracepcijas jomā ir paplašinājusies iespēja izvēlēties. Jauno liek meklēt tas, lai sievietei, lai pārim būtu ērti," norāda Gunta Lazdāne.

"Zinātnieki mēģina arī atrast kontracepciju, kas būtu videi draudzīgāka, taču vainot kontracepciju visos pasaules grēkos, būtu nepareizi, mūsu ikdiena ir kļuvusi videi nedraudzīgāka," vērtē Lazdāne.

Profesore arī skaidro, ka pēdējā laikā daudz runā par kontracepcijas rotaslietām. Ir sievietes, kas neiziet no mājas bez noteiktas kosmētikas vai rotu uzlikšanas. Tā būtu jauna forma vai vai veids, kā ar gredzena vai auskara palīdzību uzņemtu pietiekamu hormonālo devu, lai viņai ovulācija nenotiktu. Klīniskie pētījumi vēl nav sākt, bet ideja ir līdzīga kā iedarbojas hormonālie kontraceptīvie plāksteri, lai neiestātos nevēlama grūtniecība. Ir pierādīts, ka virsmas daļa rotai būtu pietiekami lieka, lai hormons iesūktos asinīs un ovulācija nenotiktu.

Ir diskusijas par kontracepcijas tabletēm vīriešiem, jo ir ļoti sarežģīti radīt tableti, kas nomāktu spermatoģenēzi uz īsu laiku un nenomāktu seksuālo dziņu un testesterona līmeni.

Medikamentu atliekvielas ietekmē zivju dzīvi jūrā

Neapšaubāmi, ka tirgū ieviestām jaunām zāļu vielām tiek piemēroti dažādi testi, lai pierādītu to nekaitīgumu ūdens organismiem. Tiesa, ja kādā situācijā svaru kausos atradīsies cilvēka veselība un vide, izvēle neapšaubāmi būs par labu cilvēka labsajūtai. Tomēr kontracepcijas ķīmisko savienojumu un citu medikamentu ietekme uz apkārtējo vidi ir neizbēgama, un to apliecinājuši vairāki pētījumi pasaulē.

„Lielākai daļai zāļu ir specifiska īpašība, ka tām variē biopieejamība. Tas nozīmē, ka tikai neliela daļa medikamentu aktīvā savienojuma nonāk mērķa vietā, kas paredzēts ārstēšanai. Atlikums izvadās,” stāsta zinātniskā institūta „BIOR” pētnieks Ingus Pērkons.

Visi piesārņotāji satiekas lielākoties notekūdeņu attīrīšanas stacijās, taču tās specifiski paredzētas, lai samazinātu, piemēram, oglekļa un slāpekļa daudzumu, mikrobioloģisko un cita veida piesārņojumu. Farmaceitiskās vielas ir mazi ķīmiski savienojumi, kuri bieži vien izrāda diezgan lielu pretestību tradicionālajām attīrīšanas iekārtām. Tādējādi daļa no tā, ko esam apēduši, nonāk upēs, jūrā un citviet apkārtējā vidē.

Pētnieks sarunā izšķir četras medikamentu klases, kuru ķīmiskie savienojumi videi rada vislielāko bīstamību. Tās ir antibiotikas, pretiekaisuma jeb pretsāpju līdzekļi, kardiovaskulārie preparāti un antidepresanti, kurus arī Latvijā sāk patērēt aizvien vairāk.

Arī veterinārmedicīnā lietotie farmaceitiskie savienojumi no kūtsmēsliem var migrēt uz augsni, tālāk uz pazemes un virszemes ūdeņiem. Vēl jāmin, ka nereti ķīmiskie savienojumi veido sinerģijas jeb kombinācijas un rada vēl lielāku negatīvo vai tieši otrādi – pozitīvo – efektu uz vidi, un šādu kombināciju pētniecība patiešām nav vienkārša. Izvairīties no medikamentu radītiem blakusefektiem, visticamāk, nevarēsim, tomēr Ingus Pērkons norāda, ka ir lietas, ko spējam darīt gan savā, gan vides labā.